Lai atzīmētu darba nedēļas beigas, ar draudzeni devāmies ieturēt maltīti Augšlīgatnes kafejnīcā ”Mana muiža”. Tā bija reize, kad uz Augšlīgatnes ielām paraudzījos citām acīm, ieraudzīju, cik apkārtne ir nesakopta. Pie telefona būdiņas mētājās stikla lauskas, jo kāds bija stiklu izsitis, visapkārt tai mētājās alkohola pudeles, un ziņojumu stabs atkal bija apgāzts. Lēnajā pastaigā tik daudz ko nācās ievērot, un es sajutos ļoti nepatīkami, jo tā taču ir vieta, kur es dzīvoju. Šeit dzīvo arī visi tie, kuri šīs nekārtības pastrādā.
Kamēr ieturējām maltīti, telpā nez no kurienes uzradās suns. Tas brīvi skraidīja pa kafejnīcu, kur cilvēki ēda.
Pēc vakara, kuram vajadzēja iedvesmot, es jutos vīlusies un morāli iztukšota, jo šādu Līgatni nebiju cerējusi ieraudzīt. Ikdienas steigā tā liekas labāka, tīrāka. Lai gan rītos sētnieki veic uzkopšanu, katru vakaru tā no jauna tiek piegružota. Izsisti stikli, izdemolēta apkārtne vairs nepārsteidz. Pārņem dusmas par tiem, kuriem demolēšana kļuvusi par dzīvesveidu, kaut pašiem šeit jādzīvo. Vai tiešām ir tik grūti atkritumus iemest tai paredzētajā tvertnē, nevis nomest zemē? Šeit nav jāvaino tikai jaunatne, arī vecākās paaudzes cilvēkiem patīk atstāt nekārtības.
Iespējams, sajūtas nebūtu tik nepatīkamas, ja es nebūtu pazīstama ar dažiem, kas demolējuši. Esmu vaicājusi – kāda jēga tādām darbībām, bet atbildi tā arī neesmu saņēmusi. Protams, arī alkohols dara savu. Līgatnē brīvajā laikā neesot ko darīt. Vai tādēļ tik daudz demolētāju? Gribam dzīvot skaistā, tīrā Līgatnē, bet paši to postām. Apkārtējo vidi veidojam paši. Beigsim sūnot un ārdīties! Tas paliek par traku.
Komentāri