Latvijas Saeima pagājušajā nedēļā pieņēma deklarāciju par atbalsta izteikšanu Igaunijai, kas, demontējot pieminekli padomju karavīriem, izraisījusi Krievijas dusmas. Savukārt Rīgā, Doma laukumā, kā arī Viļņā, Kauņā un citur ļaudis mēģināja sadoties rokās un izveidot ko līdzīgu Baltijas ceļam.
Latvijas parlaments, pieņemot deklarāciju Igaunijas atbalstam, parādīja, ka vēl 3. maijā līdzīgas deklarācijas projekts tika noraidīts tikai un vienīgi tāpēc, ka to bija uzrakstījusi opozīcijas partija “Jaunais laiks”. Nekādu būtisku izmaiņu deklarācijas tekstā nebija, tas pats atbalsts, Krievijas izdarītā spiediena nosodījums. Tā pati ideja, taču par vēlu – Latvijas parlamenta vēstījumu igauņi jau ir saņēmuši. Ja ņemam vērā, ka nemieri Tallinā notika aprīļa beigās, tad sanāk, ka Latvijai ir nepieciešama puse mēneša, lai uzrakstītu sešu teikumu deklarāciju.
Cilvēki, kas pagājušajā nedēļā Igaunijas atbalstam pulcējās dažādās vietās Latvijā un Lietuvā, deklarāciju negaidīja, bet rīkojās. Tiesa, saukt to par Baltijas ceļa miniatūru atkārtojumu ir Baltijas ceļa cēlās idejas zaimošana, jo Igaunijas valdības provokatīvais lēmums tik daudz gadu pēc neatkarības atjaunošanas demontēt pieminekli padomju karavīriem jau no paša sākuma bija paredzēts nevis sabiedrību vienošanai, bet gan šķelšanai.
Saeimas pieņemtā deklarācijā norādīts, ka “Latvijas Republikas parlaments pauž atbalstu Igaunijas Republikai un atgādina, ka vienmēr ir respektējis un respektēs tās suverēnos lēmumus”. Tāpat dokumentā teikts, ka “Saeima asi nosoda Krievijas Federācijas augstu amatpersonu un domes deputātu izteikumus, kuri vērtējami kā iejaukšanās Igaunijas Republikas iekšējās lietās”.
Būtiski, ka dokumentā nav teikts, vai Igaunija darīja labi, pārvietojot “Tallinas atbrīvotājiem” celto Bronzas karavīra pieminekli. Latvija nepauž nekādu vērtējumu par Igaunijas valdības politiku. Saeima tikai norāda, ka ar šī jautājuma risināšanu Igaunija pati tiks galā, un problēma ir kaimiņvalsts Krievijas iejaukšanās Igaunijas iekšējās lietās. Nekas cits nav vajadzīgs nedz no Saeimas, nedz Latvijas sabiedrības – pateikt, ka pieminekļu jautājumu lemt drīkst Igaunija pati, atzīt, ka pret padomju karavīru mirstīgajām atliekām pārapbedīšanas laikā valsts ir izturējusies ar pienācīgu cieņu un ka vandālisms un marodierisms kā protesta forma ir nepieņemama civilizētā sabiedrībā.
Tie, kas pagājušajā nedēļā sadevās rokās, darīja labu darbu, parādot, ka viņiem nav vienalga, ka Igauniju tās valdības lēmumu dēļ kaimiņvalsts sāk ietekmēt. Taču slikti, ka šīs akcijas tiek kaut kādā veidā saistītas ar Baltijas ceļu, ar vienotības ideju.
Saistībā ar notikumiem Igaunijā runāt par vienotību ir tas pats, kas 16. martā un 9. maijā radikāļiem iet vienam pie otra kasīties, sakot, ka otra puse domā “nepareizi”. Gluži tāpat kā akcijām šajos datumos nav nekā kopēja ar vienotību, arī Igaunijas valdība par vienotību nav domājusi. Paturot prātā, ka Latvijas sabiedrībā ir līdzīgas problēmas kā Igaunijā, vietā ir jautājums – par kādu “vienotību Baltijai” tad ļaudis iestājās? Solidaritāte – jā, bet, ja vienotība nozīmē nostalģijas lietošanu, lai sarīdītu vienu sabiedrības grupu pret otru, tad neko no Tallinas nemieriem mēs neesam mācījušies.
Komentāri