LR Aizsardzības ministrijas padomnieks
Strādāju Aizsardzības ministrijā, esmu Latvijas padomnieks Moldovas un Gruzijas aizsardzības reformas jautājumos. Tās abas ir interesantas valstis, grib iet demokrātiskās attīstības ceļu, līdzīgi kā Latvija, grib pievienoties Eiropai, bet Krievija tam pretojas, radot dažādus šķēršļus.
Savulaik citas valstis Latvijai sniedza palīdzību, lai tā kļūtu neatkarīga. Šīs valstis par to atmaksāt neliek, tādēļ parāds mums jāatdod tiem, kuri arī tiecas pēc neatkarības. Tādēļ pašlaik turpinu Latvijas brīvvalsts revolūciju, bet tikai citās valstīs.
Diemžēl Latvija, skatoties no malas, tagad ir ļoti birokratizējusies. Revolūcija vairs te nenotiek, bet notiek dažādi kašķi. Te runāju par prezidentu maiņu Latvijā. Domāju, ka iesākums tai nebija labs. Mani neatstāj doma, ka ar jezgu pret Valdi Zatleru esam vājinājuši prezidenta institūtu kā tādu. Iespējams, ka viens otrs oligarhs par to priecājas, jo varas līdzsvars, manuprāt, ir sašķobīts. Jaunajam prezidentam bijis pietiekami daudz uzbrukumu gan no masu informācijas līdzekļiem, gan Saeimas deputātiem, arī sabiedrības. Tādu ietekmi un autoritāti sabiedrībā, kāda bija Vairai Vīķei–Freibergai, uzreiz iegūt, protams, nevar. Kā pilsonis par Vairas Vīķes–Freibergas darbību jutos laimīgs. Kāda bija mana prasība Latvijas Valsts prezidentam? Lai viņš būtu pārāks par mani – zinātu vairāk valodu, būtu talantīgāks, pieredzējušāks, augsti izglītots. Šie visi manis vēlamie kritēriji ir Vairai Vīķei – Freibergai. Ikvienā valstī un zemē biju lepns, jo varēju teikt: „Jā, viņa ir mana prezidente!”
Ir valstis, kur prezidents netiek mainīts daudzus, daudzus gadus, bet mūsu Satversmē ierakstīts, ka prezidents Latvijā strādā tikai divus termiņus, astoņus gadus. Šo termiņu Satversme nav mainījusi. Domāju, ka tas ir pareizi, jo ikvienā darbā ar laiku iestājas rutīna. To vērtēju pēc savas pieredzes Saeimā. Var tur strādāt vienu vai divus ievēlēšanas termiņus, bet uzskatu, ka pēc tiem pat visgodīgākais un talantīgākais cilvēks ieslīgst rutīnā. To, protams, negribu attiecināt uz Vairu Vīķi – Freibergu, bet domāju, ka arī viņa teiktu to pašu, jo likumus nevar piemērot konkrētam cilvēkam. Likumiem jābūt paredzētiem visiem dzīves gadījumiem, arī tādiem, kad cilvēks savu laiku ir nokalpojis. Atcerēsimies, kā bija Igaunijā. Arnolds Rītels otro termiņu neuzvarēja, jo bija atrasts labāks kandidāts.
Uzskatu, ka referendumi, kas tagad samērā bieži notiek Latvijā, ir ļoti nepieciešami, ja Saeima un valdība ar saviem pienākumiem netiek galā, tad tautai jāpasaka savs viedoklis. Man nav svarīgi, vai referendumam ir kvorums vai ne, bet tas, ka zinu – Latvijā dzīvo nevienaldzīgie, kuri jebkad, pastāv briesmas vai ne, ir gatavi izteikt savu viedokli.
Negribu teikt, ka latvieši ir tie skaudīgie, kas savējo, kā saka, apēstu bez sāls. Lietuvā notiek tas pats, jo tas laikam ir cilvēka dabā. Jāteic, ka latvieši savā emocionālajā izteiksmē ir pieticīgāki nekā lietuvieši. Atceros pēdējā Lietuvas prezidenta Paksa atstādināšanu no amata. Skandāls bija karsts gan no sabiedrības, gan preses puses. Atkārtoju vēlreiz, ka mani kaitina tas, ka ar preses un sabiedrības rokām, neatbalstot Zatleru, mēs graujam prezidenta institūta prestižu, bet to paši nesaprotam.
Personīgi uzskatu, ka prezidentu labāk būtu vēlēt tautai, bet tad jābūt virknei nosacījumu – kāds laiks noteikts pirmsvēlēšanas kampaņai, lai visiem prezidenta kandidātiem būtu līdzvērtīgas iespējas piekļūt presei, būtu uzlikts ierobežojums naudas summai, ko drīkst iztērēt priekšvēlēšanu kampaņā… Bet šīs prakses mums vēl nav. Tādēļ šaubos, vai likuma par tautas vēlētu prezidentu ieviešana problēmas atrisinātu. Piemēram, prezidentu Paksu ievēlēja tauta, bet beidzās briesmīgi, jo viņa gāšanā iesaistījās pat, atļaušos teikt, mafiozas struktūras.
Saskaņā ar pašreizējo Latvijas likumdošanu Valdis Zatlers ir likumīgi ievēlēts prezidents, ar kuru kopā būs jāstrādā Latvijas labā. Emocijas būs jāsakārto, jūtas jāizšķiro un jāsaprot, ka Latvijai ir jauns prezidents, tādēļ jāļauj viņam strādāt. Tālāka konflikta padziļināšana un jaunā prezidenta vainu meklēšana mani uztrauc. Tas nozīmē, ka ir tādi, kuri negrib spēcīgu prezidentu ar autoritāti un ietekmi, tādu, kāda bija Vairai Vīķei–Freibergai. Pierakstījusi Valda Rozenberga
Komentāri