Augusta beigās Prezidenta preses dienests Rīgas pilī rīkoja preses konferenci, kur uz reģionālo laikrakstu žurnālistu uzdotajiem jautājumiem atbildēja Valsts prezidents Valdis Zatlers.
– Kā jūs vērtējat ar reģionālās reformas saistīto procesu, kad tas tuvojas kulminācijai – Ministru kabineta lēmumam?
– Latvijā ir tādi novadi un pagasti, kuros ir pietiekams iedzīvotāju skaits un budžeta ienākumi, lai tie gribētu palikt patstāvīgi. Viņu intereses atšķiras no pagastiem, kuros nav pat tūkstoš iedzīvotāju. Protams, ka šie nelielie pagasti ir sabijušies, kas notiks pēc apvienošanas. Kategoriski būtu jāiebilst, bet nu jau par vēlu, ja novadu veidošanā virsroku gūst partijiskas intereses. Bet tam ir zāles. Kad reforma būs notikusi, mēs piedzīvosim pārmaiņas. Latvijā ir raksturīgi bieži mainīt partijisko piederību, vadošajiem darbiniekiem pieslienoties veiksmīgākajām partijām. No neveiksmīgām partijām bēg. To var uztvert kā sliktu parādību, bet var vērtēt arī kā demokrātisku procesu. Tas vairāk attiecas uz pilsētām. Lauku cilvēki ir pamatīgāki. Ja viņi pieķeras vienai vērtībai, tad vēlas pie tās palikt. Staigāšana no vienas partijas uz otru viņiem nav pieņemama.
– Pašvaldību lietu ministrs A.Štokenbergs, tiekoties ar pašvaldību vadītājiem, solīja, ka nevis ministrijā izdomās, kur ceļi ir svarīgāki, bet ministrija ieklausīšoties tajā, ko saka novadu un plānošanas reģionu pārstāvji. Vai tā notiks un ceļi kļūs labāki?
– Visos pagastos, kur esmu bijis, vienmēr piemin problēmas, ko sagādā sliktā stāvoklī esoši ceļi. Svarīgi saprast, vai konkrētais ceļš ir vajadzīgs vienai, trijām mājām vai diviem dučiem māju. Rūpīgi jāuzsver, kurš ceļš ir jāatjauno, un to vislabāk zina vietējie. Viņu pārstāvjiem jārunā ar a/s ”Latvijas ceļi”. Problēmas reizēm rodas no tā, ka pārstāvji baidās runāt, būt aktīvi un savu viedokli izteic tikai tad, kad jau ir par vēlu.
– Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju medicīnā, kad vienkāršajiem pacientiem grūti tikt pie ģimenes ārsta, bet vēl grūtāk pie speciālista, piemēram, traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā pie ārsta var pierakstīties tikai decembrī, uz dažu operāciju, ja grib izmantot apdrošināšanas polisi, rindā jāgaida gads vai vairāk.
– Valsts organizēta pieeja medicīniskai palīdzībai. Valsts nevar organizēt šo pieejamību, jo trūkst ārstu. Tā bija kļūda, ka 1990. gadā mēs deklarējām, ka ārstu ir par daudz. Tas neattaisno notiekošo šodien. Pie ārstiem, kuri strādā privātpraksē, pacienti var piekļūt ātrāk, bet arī šī sistēma sāk buksēt, veidojas rinda. Mēs neviens vairs neticam valsts izveidotai veselības aprūpes sistēmai. Neticība spiež meklēt izeju. Neticība noved pie privātārsta. Veselības ministrijai jāpārskata, kā organizējama ārstu pieejamība, it sevišķi laukos, ņemot vērā to ārstu skaitu, kāds ir tagad.
Manuprāt, jāorganizē daudz vairāk speciālistu izbraukumu. Ja valsts speciālistiem maksātu vismaz tikpat , cik var nopelnīt ārstu privātpraksē, tad būtu pietiekami daudz ārstu un pakalpojumi būtu pieejami. Ja ne no Rīgas, tad no Valmieras speciālistiem vajadzētu rīkot izbraukumus uz laukiem. Tas ir Veselības ministrijas darba organizācijas jautājums.
-Jūs esat izteicies, ka lielāku uzmanību pievērsīsiet izglītībai.
-Praktizējošo pedagogu pārmetumi ir taisnīgi – mēs neredzam izglītību kā vienotu sistēmu. Mums ir programmas, moduļi, ducis reformu. Tajā jūklī pazūd skaidrais skats – kā izglītosim savus bērnus. Taču pats svarīgākais ir izaudzināt jauno paaudzi, kas nāks mūsu vietā. Tāpēc izglītība būs joma, kurai veltīšu lielāku uzmanību.
– Jūs esat skolnieka tēvs. Kādas ir jūsu bažas pirms 1. septembra?
– Skolēnu drošība uz ielām un ceļiem, atgriežoties no laukiem un atpūtas pastāvīgajās dzīves vietās. Man rada bažas arī tas, kā jaunā paaudze aizvadīs vakarus lielpilsētās, ja turpat netālu ir spēļu zāles, ir pieejamas narkotikas.
-18. augustā jūs apmeklējāt Cēsis, kur tikāties ar pilsētas skolu direktoriem. Kāds jums radās iespaids par cēsnieku spēju piedāvāt kvalitatīvu izglītību?
– Sarunas laika pārliecinājos, ka Cēsīs ir labas skolas, ka tās pirms jaunā mācību gada ir pilnībā nokomplektētas. Daudzi vecāki no laukiem ved savus bērnu mācīties uz Cēsīm. Tas ir panākums. Skolu direktori zina, ko viņi grib panākt, daudz ko izdarījuši paši. Tas ir labs piemērs.
Skolotāji spiesti tērēt diezgan daudz laika, lai pierādītu, ka viņš ir skolotājs – dažādas atskaišu formas un pārbaudes. Manā uztverē vienīgais kritērijs skolotāja darbam ir sekmes, ko skolēni ir ieguvuši centralizētajos eksāmenos. Ja rezultāti ir labi, tad skolotājs ir labs. Ļaujiet viņam strādāt ar bērniem, nevis papīriem. Vienmēr būs tādi skolotāji, kuriem vajag palīdzēt un ieteikt. Par to runāju ar izglītības un zinātnes ministri Baibu Rivžu. Pirmkārt, pārbaužu sistēma ir jāvienkāršo. Otrkārt, ministrijai ir jārada apstākļi, lai skolotājiem, kuri pagaidām nav tik kvalificēti, tiktu dota iespēja papildināties, nevis piespiest to darīt obligāti.
Komentāri