Mūsdienās publiskajā telpā viedokļu sadursmes nav retums, un viedokļu daudzveidība tiek slavēta kā demokrātiskas domāšanas būtisks elements. Tomēr laiku pa laikam pārsteidz, ka vienlaikus viedokļu daudzveidība tiek uzskatīta par obligātu un dažādu pušu pārstāvji par galveno uzskata nevis to, lai kāds viņos ieklausītos, bet gan, lai uztieptu savu redzējumu.
Piketi un protesta akcijas ir vērtīgas, jo aicina cilvēkus paust savu viedokli un savu nostāju. Ja cilvēkiem sāp un viņi par savām sāpēm vēlas pastāstīt citiem, tas liecina par veselīgu attieksmi problēmu risināšanā. Tomēr zīmīgi, ka tie, kas nesenās protesta akcijas pret valdību un par Saeimas atlaišanu neatbalsta, dažkārt tiek uzskatīti par nodevējiem. Cilvēks domā citādāk – tātad nodevējs. Nav ar mums – tātad pret mums.
Šai loģikai par upuri kritis arī komponists Imants Kalniņš, kurš atkārtoti masu saziņas līdzekļos ir paudis uzskatu, ka pie Saeimas un Doma laukumā rīkotie protesti ir ļaužu musināšana, kam nav sakara ar cēlajiem lozungiem, ko tie pauž. Piemēram, pēc 18.oktobra piketa pie Saeimas Latvijas televīzijas raidījumā „100. pants” komponists pauda, ka saistībā ar protesta akciju piedzīvojis lielu vilšanos. „Ja runājam par inteliģences līmeni attiecībā uz cilvēkiem, kas piedalījās šajā piketā, tas bija gaužām nepietiekams,” teica I.Kalniņš.
Ar to pietika, lai parādītos cilvēku grupas, kas viņu sāktu zākāt un paziņotu, ka viņš uzgriezis muguru Atmodas laika ideāliem. Šādi viedokļi izskan no cilvēkiem, kas, nodēvēti vai pašnodēvējušies par inteliģenci, parakstīja emocionālos izteikumus par „sarkano līniju”, kas pārkāpta, un jaunu Saeimu, kas vajadzīga. Re nu, pietiek vien norobežoties no šī viedokļa, un tu jau vairs nevari pretendēt uz līdzvērtīga sarunu biedra statusu, un iespēja pārrunāt diskutablo jautājumu pēc būtības kļūst sekundāra. „Ko ar cilvēku izdara vara,” laikrakstā „Latvijas Avīze”, norādot uz komponistu, jautāja publiciste Anda Līce. Par to, ko ar cilvēku izdara sekošana skaļiem saukļiem par nenormālo situāciju, no kuras neviens tāpat nav piedāvājis izsvērtu izeju, neviens diemžēl neiedomājas. Tas acīmredzot piederas pie klaigāšanas retorikas, kurā galvenais ir identificēt nevēlamos netīkamos cilvēkus un pasludināt viņus par atkritējiem.
I.Kalniņš arī izteica neapmierinātību ar viņa komponētās „Dziesma, ar ko tu sācies?” izmantošanu Doma laukuma protesta akcijā. „Tā ir nelietība, ka viņi ir ņēmuši un izmantojuši dziesmu saviem mērķiem,” pagājušajā ceturtdienā intervijā Latvijas radio sacīja komponists, paskaidrojot, ka iebilst pret protesta pasākumu, kas, viņaprāt, tika rīkots „ar mērķi radīt cilvēkos apjukumu, nemieru un bailes”.
Apbrīnojami, ka pasākuma atbalstītāju un noliedzēju vidū nu izcēlušās diskusijas par to, ko šī dziesma nozīmē un ka tai ir jānozīmē kaut kas viens. „Man tiešām jājautā, vai darbs politikā komponistu ir tik ļoti izmainījis, ka viņš vairs nesaprot pats savas dziesmas jēgu? Vai ir iespējams izmantot šo dziesmu, lai darītu kaut ko ļaunu?” laikrakstam „Diena” sacīja viena no akcijas rīkotājām kinorežisore Laila Pakalniņa.
Nekādas varas pār savu daiļradi, kas kļuvusi gandrīz par folkloru, autoram gan nav, un vienīgā kompensācija, ko I.Kalniņš par dziesmas atskaņojumu dabūs, ir autoratlīdzība. Tomēr jautājums jau nav par to, kādā veidā realizēt autora tiesības, bet gan par to, kuram gan ir tiesības pasludināt, ka viņa viedoklis ir vienīgais pareizais un ka oponents nedrīkst pat iebilst. Viņam nav tiesību uzskatīt, ka atsevišķu Saeimā pārstāvētu partiju un to sadarbības partneru rīkotiem pasākumiem nav nebūt tiešas saistības ar augstākajiem ideāliem un pieeju. Viņam nav tiesību nepiekrist.
Es cienu cilvēkus, kam nav vienalga un kam nav grūti arī lietainā dienā doties uz galvaspilsētas centru, lai paustu viedokli, kurš politiskajās aprindās, iespējams, tiek ignorēts vai nav kārtīgi pamanīts. Es cienu viņu motivāciju un ieguldījumu pilsoniskajās aktivitātēs. Tanī pašā laikā man žēl, ka daži savas aktivitātes un uzskatus pasludina par vienīgo atbildīgo viedokļa izpausmi.
Komentāri