Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Piekrītu Egona Buša teiktajam

Druva
00:00
07.12.2007
29

Izlasot Buša kunga rakstu ”Druvā”, pilnībā piekrītu šim lieliskajam pedagogam ar lielo pieredzi. Lai gan pēc profesijas neesmu pedagoģe, tomēr ar šo tēmu darbā esmu saskārusies. Man ir arī divi dēli pusaudži.

Mana profesija saistās ar medicīnu. Arī šeit bieži nākas redzēt, ko vecāki ir izdarījuši un dara ar saviem bērniem. Ko tik nesola, ko tik nestāsta…

Visa šī bērnu tiesību propaganda ir ”iebraukusi” pilnīgā bezdibenī, un man šķiet, kamēr nenotiks kaut kas sabiedrību satricinošs, piemēram, kā slaktiņi skolās citur pasaulē, mums acis neatvērsies. Nerunāju par visiem, bet tomēr liela daļa bērnu un pusaudžu cenšas ciniski izrādīt savu visvarenību, taču, ieraugot mazu špricīti, gāžas vai no kājām, kur nu vēl citas manipulācijas, kas nieks vien ir.

Jau no mazotnes vecāki bērnus sāk radināt pie domas nejust neko, ne morālas, ne fiziskas sāpes (nerunāju par tiešām ekstremālām situācijām). ”Tu neko nejutīsi, tev neko nedarīs! (Ak, šausmas, ja darīs!)” – tā tiek skaidrota situācija pie ārsta. Pusaudžiem, ārstējot zobus, prasa narkozi. Tāpēc jau ir šie gadījumi – dzīvnieku mocīšana, vienaudžu sišana. Nezina, ko upuri jūt, jo nekad neko nav jutis sitējs. Šie agresīvie bērneļi ir kā narkozē. ”Mūžīgās narkozes sindroms” – es tā to definētu, bezjūtīgums, sarkasms, ironija, problēmu nekādu, kāda jēga par kaut ko pārdzīvot. Tāds kā (TV dzirdēju) ”losīgums”, ”piekāš man”. Un tā šie bērni aug, bet viņu smadzeņu ”faili” ir tukši vai pustukši.

Bieži jo bieži vecāki atbild par bērnu izdarībām, kuras jau vairs nevar nosaukt par palaidnībām, tā pasargājot atvasi no psiholoģiskām traumām, stresa. Bet ko šajā brīdī jūt vecāki (varbūt kāds neko, ka tik glābtu bērna ādu!), tajā pašā laikā bērns irgojas par saviem senčiem un učukiem, jo viņa pusē ir n-tās bērnu tiesību aizsardzības struktūras. Bet citiem vecākiem tā ir morāla trauma.

Arī vecākiem, pedagogiem un citiem vecāka gadagājuma cilvēkiem ir savi principi un tiesības, vismaz jābūt. Jābūt savai nostājai un pamatojumam. Vai ne tā? Vai tiešām vajadzīga arī vecāku un pedagogu tiesību aizsardzības organizācija?

Zinu no savas pieredzes, cik bērnam psiholoģiski grūti atbildēt par pārkāpumiem, atvainoties, izstāstīt taisnību, ne melus, stāvot aci pret aci ar to, kuram nodarījis pāri. Tas paliek atmiņā uz mūžu. Ja kāds no dēliem kādreiz bija izdarījis palaidnības skolā, skolotājai teicu, lai liek mazgāt klasi, noslaucīt putekļus arī no n-tajām puķu lapām, bet skolotāja nesaprata, vai runāju nopietni, jo parasti vecāki paši skrien ar lupatu klasi mazgāt, lai izpirktu savu bērnu grēciņus.

Darba terapija bija gan mājās, gan skolā arī pirmās brīvvalsts laikā, un nevienam tā nelikās kā psiholoģiska trauma. Vai tad dzīvoja muļķi? Atceros, mana mamma stāstīja, ka bijis jāpielasa pilns spainis ar jāņogām vai upenēm (bez kātiņiem), lai tiktu uz ballīti, bet vienreiz par māsas nepieskatīšanu no tēva dabūjusi t.s. pretradikulīta terapiju – ar nātrēm pa dibenu. Tēvs tik saucis: ”Nebūs vecumdienās radikulīta!”. Bet mamma to atzina par pareizu. Tagad laikam bāriņtiesa manu vectēvu cietumā liktu un spriestu par vecāku tiesību anulēšanu.

Arī man tika sukas, bet savu sēžamvietu ilgi pratu nosargāt, jo griezos kā vilciņš. Tas nu bija ”dakteris bērziņš”. Vai tā man bija psiholoģiska trauma? Īstās traumas sita pati dzīve.

Arī mūsu skolas laikos bija stingri skolotāji, kurus toreiz skolēnu starpā dēvējām par nejaukiem, baigiem. Vai kāds atļāvās vāļāties pa solu kā pa personīgo gultu vai iespļaut kādam pedagogam sejā, vai skolas telpās piesist kādu līdz asinīm?

Izbrīnu Buša kunga rakstā man radīja teikums, ka bērni tagad pat tāfeli nejēdz noslaucīt. Vai tad pedagogi ir bezprincipu būtnes? Kā Buša kungs raksta, bieži bērnu tiesību aizstāvjiem nav ne mazākās sajēgas no bērnu audzināšanas, bieži pašiem ”superpedagoģijas ieviesējiem” ir gaužām lielas problēmas ar savām atvasēm.

Tādu stāstu es uzklausīju, mamma raudāja. No mazām dienām viņa

visu atļāvusi, pat rāpties uz saklāta galda. Neesam japāņi, mīļie! Palasiet vairāk, visu zinošie bērnu tiesību aizstāvji, vecās atziņas. Tās gadsimtiem nenoveco. ”Bērns rāda, kāds liels būs”, ”Mazu kociņu palocīsi, bet lielu vairs ne”. Un dainās – pārpārēm.

Bērnam ir jāatbild par to, ko viņš sliktu izdarījis (kur nu vēl pusaudzim). Kāpēc tā darījis? Kādam pietiek ar sarunu, citam – darbiņš jāpadara, dažam varbūt kājās pastāvēt vai arī ”dr. bērziņu” vajag (vai, nu gan šmuce būs!)

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Tas vēl nav noskaidrots

19:59
04.12.2025
19

Līdz ar filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kam veltītas tikai pozitīvas atsauksmes, sabiedrība pievērsusi lielāku uzmanību Latvijas basketbola vēsturei un tās veidotājiem. Tā pēdējās nedēļās interneta portālos un preses izdevumos bieži lasāmas intervijas ar vienu no Latvijas basketbola leģendām Skaidrīti Smildziņu-Budovsku. Viņa ir viena no pirmās TTT komandas meitenēm, kas vēl ir mūsu vidū. 82 […]

Vai mākslīgais intelekts nogalinās medijus?

19:58
03.12.2025
22
1

Kad radās un plašu popularitāti iemantoja televizori un dažādas televīzijas pārraides, ātrs gals tika paredzēts radio, jo kāda gan jēga kaut ko tikai klausīties, ja var reizē arī skatīties. Tomēr radio dzīvo vēl šodien un nebūt nešķiet, ka būtu uz miršanu. Kad parādījās datortehnoloģijas un vēl jo vairāk plašās interneta iespējas, ātru galu paredzēja abiem […]

Ar iepirkumu sarakstiņu rokās

09:50
02.12.2025
31

“Lai palīdzētu iepirkties lētāk, decembrī Centrālā statistikas pārvalde sāks ievākt lielveikalu ķēdēs pārdoto pamata pārtikas produktu cenas. Kur tās varēs atrast,” vēsta žurnāls “Ir” publikācijā “Kur lētāki brokoļi”.Rakstā paskaidrots: “Iepērkoties pārdomāti, nevis impulsīvi, mēs varam apturēt pārtikas cenu pieaugumu, uzskata rīdzinieks Arturs Zikovs. Viņš ir programmētājs, tomēr ar naudu nemētājas. Lai ekonomētu, agrāk bieži pārskatīja […]

Nerimstošais Kijiv-gurums

09:50
01.12.2025
23

Notikumi virzās pa apli, un šobrīd manī kaut kur pazudusi ticība kaut kad tikt no tā ārā. Teju ik dienu sev nākas atkārtot – kaut kad tās kara šausmas beigsies. Lai gan vairs nesaprotu, kā tieši tas var beigties, ja pat sākuma punktu sen vairs nemāku noteikt. Mums ģeogrāfiski vistuvākais karš visvienkāršākajā, acīmredzamākajā un ļoti, […]

Ieraudzīt un novērst vardarbību

09:48
01.12.2025
20

Šogad centram “Marta”, Latvijas sieviešu tiesību aizstāvības organizācijai, aprit 25 gadi. Centrs sniedz profesionālu rehabilitāciju vardarbībā un cilvēku tirdzniecībā cietušām pieaugušām personām. Pērn palīdzību saņēma 790 cilvēki Latvijā. Viena no būtiskākajām pārmaiņām, ko centram ar neatlaidīgu darbu izdevies panākt, ir plašākas sabiedrības izpratne, ka vardarbība ģimenē nav pieņemama. 25. novembris ir Starp­tautiskā diena vardarbības pret […]

Vai spēsim mainīt demogrāfijas līkni

10:22
26.11.2025
36
1

Novembris Latvijai ir nozīmīgs mēnesis, kad īpaši domājam par mūsu valsti – tās pagātni, pārbaudījumiem, iespējamo nākotni. Par Latviju es domāju arī, piedaloties divu iestāžu atklāšanā. Jaunpiebalgā bijušajā skolas ēkā durvis vēra senioru nams “Piebalga”, savukārt Cēsīs, Dārtas ielā, svinīgi tika atklāta atjaunotā Cēsu Bērzaines pamatskolas pirms­skolas “Dārtiņa” ēka. Divas celtnes, kas ļoti gaidīja atdzimšanu: […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi