Jautājums par ārstu saņemtajām pateicībām, kas tik skaļi sākās līdz ar ārsta Valda Zatlera ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā, pagājušā pusgada laikā lielāku skaidrību nav radījis. Šogad diskusija tika atsākta ar veselības ministra paziņojumu par iespējām legalizēt pateicību maksājumus ārstiem.
Legalizējot pateicības, problēma būtu risināta, un pacienti turpmāk slimnīcu kasēs varētu samaksāt pateicības naudu. Tomēr šis drīzāk ir problēmas noliegums, nevis risinājums.
Veselības ministra izteikumam bija divi efekti. Pirmais – izrādījās, ka dažās slimnīcās šāda prakse jau pastāv. Aģentūra LETA ziņoja, ka bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā oficiāli ziedojumus ārstiem var maksāt kopš 2001. gada, savukārt Stradiņa slimnīcā — kopš 2000. gada. „Bērnu slimnīcas fonds” 2006. gadā kopumā saņēmis vairāk nekā 297 tūkstošus latu. Savukārt Stradiņa slimnīcas „Attīstības fondā” ik gadu tiek ieskaitīti aptuveni 100 tūkstoši latu. Tiešā veidā „uz rokas” šo naudu ārsti šajā sistēmā nesaņem, līdzekļi tiek ieguldīti slimnīcas attīstībā, lai gan Stradiņa slimnīcā daļu no ziedojuma algas piemaksu veidā tomēr saņem arī darbinieki, kas iesaistīti ziedojušās personas ārstēšanā. Tas nav gluži tas, ko I. Eglītis bija domājis, proti, dot iespēju samaksāt ārstiem un lai šī nauda patiešām nonāktu ārstu kabatās.
Veselības ministra paziņojumam bija arī otrs efekts – saausījās tie, kas par ziedojumu legalizēšanu neko negrib dzirdēt. Viens no tiem ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Aleksejs Loskutovs. Viņš janvāra vidū paziņoja, ka pateicību legalizēšana medicīnā nav pieļaujama. A.Loskutovs norādīja, ka pacienta pateicība ārstam var būt ziedi, bet ne nauda – tā esot samaksa, nevis pateicība.
Šajā brīdī viedokļu ziņā izveidojās visnotaļ interesanta situācija. A.Loskutova retorika būtu atbilstoša politiķim, ne Saeimas ieceltai amatpersonai. Tā tikai vēl trūka, lai KNAB sāktu nodarboties ar politiku — Satversmes aizsardzības biroja vadībai arī būtu jāsaka, ko un kā darīt politiķiem?
Veselības ministra ierosinājumu pateicību legalizēšanā A.Loskutovs salīdzināja ar situāciju, ja tiktu radīta iespēja samaksāt policistam caur Iekšlietu ministrijas kasi. Te gan vietā piebilst, ka policisti ir valsts amatpersonas, savukārt no ārstiem amatpersonas ir tikai daļa, līdz ar to šāds salīdzinājums ir maldinošs. Taču, neraugoties uz aplamo salīdzinājumi, iebilde vietā — pacienta tieši maksājumi ārstam ir negodīgums pret citiem, kas pielikuši roku pacienta ārstēšanā.
Ironiskā kārtā varam atcerēties, kā savulaik ārsts Āris Auders tika notiesāts tieši tāpēc, ka mēģināja visu darīt legāli, proti, par maksājumiem, kas viņam nepienācās, ārsts izrakstīja kvītis. Un viņa, sodu saņēmušā, gadījums derētu par vaduguni, meklējot atbildi uz jautājumu: ko darīt, ja pacients maksā vairāk nekā no viņa prasa?
Atcerēsimies par Ā.Auderu, kura rīcība daudz neatšķīrās no tās, ko veselības ministrs piedāvā patlaban. Tātad: slimnieks par visu samaksā pirms operācijas vai arī par viņu samaksā valsts vai apdrošināšanas sabiedrība. Pacienta un ārsta sadarbība ir veiksmīga, pacients ir priecīgs par rezultātu un domā, ka ārstam kā vienam no galvenajiem šī iznākuma dalībniekiem vēlas vēl kā īpaši pateikties. Kāpēc nē, ja jau ārsts tik labs un pacientu neviens nepiespiež. Bet, ja jau pateicas, tad pateicība pienākas ne jau ārstam vienīgajam; atveseļošanās laikā ar pacientu strādā ļoti daudzi cilvēki, līdz ar to nav godīgi, ja visi lauri tiek novirzīti tikai vienam — redzamākajam — cilvēkam. Galu galā, ja pateicības kļūst par daktera „biznesiņu”, kāpēc lai slimnīcai būtu jāļauj šādiem „komersantiem” viņu telpās un ar viņu aparatūru un personālu darboties? Tikai tāpēc, ka pacienti tā vēlas? Diez vai. Lai arī nodokļi tiks nomaksāti, taču nodarījums, par kuru notiesāja Ā.Auderu, joprojām tiks atkārtots.
Izvērtējot, cik godīgi ir legalizēt pacientu maksājumus ārstiem, jāsecina, ka vienīgais veids, kā situāciju risināt, ir pārņemt modeli, kurš darbojas Stradiņa slimnīcā un bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Protams, tā nav tik personiska pateicības joma, un „labais dakteris” pacienta pateicību nesaņems tiešā veidā. Tomēr, iemaksājot naudu slimnīcas fondā, pacients pateicas institūcijai, kas viņam palīdzējusi atveseļoties, un šādā veidā padara labāku atveseļošanās gaitu arī citiem, kas slimnīcā ārstēsies turpmāk.
Šajā stāstā vēl naivāks par ideju, ka pateicību legalizācija nozīmē problēmas risinājumu, ir cits I. Eglīša izteikums, proti, ārstiem maksātās pateicības izzudīs, ja ārstiem tiks maksātas lielākas algas, jo tad pacientam nebūs motivācijas ārstam pateikties finansiāli. Ja jautājums tiek skatīts šādi, tas nozīmē, ka izbadējušies un gana lielu algu nesaņēmušie ārsti vajadzīgos līdzekļus no pacientiem pašlaik izspiež. Taču pateicību jēdziens, lai arī nereti tiek likts pēdiņās, tomēr ietver domu, ka tā ir pacientu brīvprātīga rīcība, novērtējot ārsta pūles. Savukārt, ja pateicības patiesi ir brīvprātīgas, tad ārsta algai un maksāšanas motivācijai nav tiešas saistības.
Komentāri