Pēdējās nedēļas politiskie procesi kārtējo reizi kļuvuši īpaši interesanti. Triecienu saņēma partija „Jaunais laiks”, no kuras aizgāja vairāk nekā 20 biedri, turklāt arī populāri un pazīstami politiķi, pašvaldību vadītāji un reģionālo nodaļu līderi.
Triecienu saņēma arī apvienība „Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK”. No apvienības aizgāja pazīstamie politiķi Ģirts Valdis Kristovskis un Anna Seile. Ļoti iespējams, ka arī no šīs partijas biedri izstāsies vēl.
Protams, tā ir normāla parādība, ka partijās iestājas jauni biedri un izstājas tie, kuriem šķiet, ka partijas politiskā darbība vairs nav pieņemama, ka ideāli, idejas un mērķi partijai kopumā un konkrētam biedram vairs nav vienādi. Nekas neparasts arī nav jaunu partiju izveidošanā, ko iniciē aizgājušie. Tomēr šoreiz politiskie notikumi saistībā ar partijām sakoncentrējās īsā laika periodā. Pašlaik iezīmējas arī konkrētas divu jaunu partiju aprises. No vienas puses, veidojas Sandras Kalnietes un Ģ.V.Kristovska partija, no otras puses – bijušo Tautas partijas biedru Aigara Štokenberga un Arta Pabrika partija.
Politikas vērotāji situāciju nevērtē kā kaut ko ārkārtēju, turklāt saskata drīzāk pozitīvu, nekā negatīvu procesu. Jaunu politisko spēku veidošanās ir normāla iezīme demokrātiskā valstī, radot jaunu piedāvājumu vēlētājiem. Cits jautājums, vai šie politiskie spēki patiešām piedāvās labāku, korektāku, sabiedrības un valsts interesēm atbilstošāku politiku. Vēlētājiem Latvijā ir raksturīgi izvēlēties jaunas partijas, cerot, ka tās būs kā baltie bruņinieki uz baltajiem zirgiem. Līdz šim tomēr vēlētāji lielākoties ir vīlušies. Piedāvājums jau gandrīz vienmēr izskatās labi, jo politiķi priekšvēlēšanu kampaņās deklarē to, kas cilvēkiem aktuāls – ekonomikas stabilizēšanu, nabadzības izskaušanu, uzņēmējdarbības atbalstu un daudz ko citu, kas valstij patiešām ir būtiski. Taču ar šo problēmu atrisināšanu ne vienmēr viss rit tik gludi, turklāt blakus objektīviem iemesliem, piemēram, līdzekļu trūkumam, ir tas, ka Latvijas politikā pieklibo kompromisu veidošana un atbildīga rīcība.
Politologs Ivars Ījabs vērtē, ka pašlaik notiekošais ir: „Latvijas politikā līdz šim nepiedzīvots process, kad trīs gadus pirms Saeimas vēlēšanām tiek veidotas jaunas partijas, kas lielā mērā ir saistīts ar pagājušā gada notikumiem. Ir skaidrs, ka ne viens vien politiķis redz iespēju izmantot šo protesta noti, lai veidotu sev politisko kapitālu.
Nevajadzētu pret šiem spēkiem izturēties pārāk ciniski, jo dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī, kurā katram pilsonim, ja viņš sevī redz šādu potenciālu, ir iespējams piedāvāt savu politisko kapitālu vēlētājiem un pretendēt uz pārstāvniecību. Tagad gan S. Kalniete un Ģ. V. Kristovskis, gan A.Pabriks un A.Štokenbergs to grasās darīt, un nav iemesla viņiem ko pārmest, ka tā nevajadzētu darīt.””
Arī politologs Jānis Ikstens uzskata, ka jaunu partiju veidošanās nav nekas ārkārtējs: ”Partijas turpina kristalizēties un kļūt viendabīgākas.”
J.Ikstens uzskata, ka tas, ka no vecajām partijām veidojas jauni politiskie spēki, pats par sevi nav slikti, jo: ”Pirmkārt, politika prasa noteiktu kompetenci un nepārtraukta kadru mainība arī politikā nav nekas labs. Otrkārt, pie tā, ka politikā neiesaistās jauni cilvēki, vainojami politiķi, kuri apkaunojuši un pazemojuši politiku kā nodarbošanos. Sabiedrībā izveidojies priekšstats, ka politikā iesaistās vai nu tie, kuri neko citu nevar izdarīt, vai tikai zagļi un blēži.”
Lai gan izskan viedokļi, ka jauno partiju veidošanās saistīta ar pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām, kas notiks nākamgad, tomēr J. Ikstens uzskata, ka tā ir tikai sakritība. Viņš skaidro, ka pašlaik notiekošo ietekmējuši citi procesi, piemēram, Štokenberga izslēgšana no partijas, Loskutova lieta, un tos nebija iespējams prognozēt.
I.Ījabs uzskata, ka pagaidām par konkrētiem rezultātiem un vīzijām, kā klāsies kādam no abiem jaunajiem politiskajiem spēkiem, šobrīd runāt ir pāragri. Tam piekrīt arī J.Ikstens, vērtējot, ka daļa esošo partiju varētu zaudēt pārstāvniecību Saeimā, taču kāds no jaunajiem politiskajiem spēkiem to var neiegūt.
”Protams, palielināsies partiju savstarpējā konkurence, bet, kas šajā cīņā izdzīvos, ir grūti spriest. Konkurence prasīs arī pilnveidot partiju programmatisko piedāvājumu,” skaidro J.Ikstens.
Iezīmējas arī pozitīva tendence. Līdz šim jaunie politiskie spēki, runājot par savām idejām un mērķiem, ir izvairījušies un baidījušies atzīt, ka ir kreisās partijas, pat, ja to idejas bijušas ļoti tuvas. J.Ikstens piekrīt, ka Latvijas vēlētāji kreisās partijas saista ar ko sliktu, atceroties vēsturiskos notikumus un komunistisko partiju. J.Ikstens atzīst, ka Latvijas sabiedrībā kreisās uzskata par krievu partijām, lai gan tas ir aplami. Tagad A.Štokenbergs un A.Pabriks iezīmē savu partiju kā kreiso. Tomēr J.Ikstens vērtē, ka pagaidām politiķi nav paskaidrojuši, ar ko viņu piedāvājums atšķirsies no LSDSP politikas.
Komentāri