Cēsu sporta skolas direktors
Izglītības un zinātnes ministrijā notika apaļā galda diskusija “Jaunatnes sporta aktualitātes Latvijā” ar mērķi aicināt visas jaunatnes sportā iesaistītās puses, lai pārrunātu aktualitātes, kopīgi īstenotu vienotu valsts politiku jaunatnes sportā, sekmētu jauno un talantīgo sportistu meistarības pilnveidi un nodrošinātu visu veidu resursu plānošanu un efektīvu izmantošanu jaunatnes sporta attīstībai. Šāda diskusija notika pirmo reizi, un gribētos cerēt, ka apspriestie jautājumi iegūs straujāku virzību, jo jāatzīst, ka līdz šim viss noticis ļoti lēni. Pagājis daudz gadu, bet sistēma joprojām nav sakārtota. Kaut kas bremzējas ministrijā, iespējams, vainojams fakts, ka tur darbinieki mainās, arī ministri ilgi neturas. Katram ir savas prioritātes, tāpēc gala mērķi nav izkristalizējušies un nepieciešamie lēmumi nav pieņemti.
Daudzo jautājumu vidū tika runāts par pašvaldību nozīmi sporta attīstībā un finansēšanā. Pašvaldībām jābūt atbildīgām, un šī autonomā joma jānostiprina likumā “Par pašvaldībām”. Šobrīd valsts dod naudu pedagogu algām, pašvaldība savu iespēju robežās nodrošina ar pārējo. Tas gan atkarīgs no pašvaldību rocības, vieni var dāsnāk atbalstīt sportu, citiem nākas knapināties, tad pašiem sportistiem un treneriem nākas meklēt līdzekļus.
Tika uzsvērts, ka sporta izglītības iestāžu finansēšanā vajadzētu ieviest principu “nauda seko bērnam”, aprēķinot un paredzot tam nepieciešamo papildu finansējumu valsts budžetā. Nepieciešams arī noteikt, ka valsts finansē profesionālās ievirzes sporta izglītības programmas, kuras īsteno gan pašvaldību dibinātās izglītības iestādes, gan arī privātpersonu dibinātās izglītības iestādes, tai skaitā sporta klubus. Pagaidām sporta klubi no valsts un pašvaldībām tiek atbalstīti ļoti maz vai tas vispār nenotiek. Izskanēja priekšlikums, ka sporta klubus vajadzētu licencēt, akreditēt programmas, un pēc diviem gadiem klubi varētu pretendēt uz kopējo valsts finansējumu.
Problēma arī tā, ka pagaidām nav īsti skaidrs, kāds modelis jaunatnes sporta attīstībā Latvijai būtu piemērotākais. Nebūtu pareizi paņemt kādas citas valsts modeli un pārnest uz Latviju. Vajadzētu veidot savu sistēmu, atbilstošu mūsu apstākļiem. Piemēram, Igaunijā atteicās no sporta skolām un pārgāja uz klubu sistēmu, bet tagad nožēlo šo soli, jo pierādījies, ka klubi tomēr nespēj pilnvērtīgi veikt sporta skolas funkcijas. Tagad igauņi sāk domāt par atgriešanos pie sporta skolu sistēmas. Klubu sistēma var darboties, ja klubiem ir spēcīgi sponsori, ir labi attīstīta jauniešu un pieaugušo sekcija. Ja šīs piramīdas nebūs, nebūs arī izaugsmes. Manuprāt, mūsu sistēmā klubi vismaz pagaidām nespēj efektīgi darboties, iespējas būtu atkarīgas no katra rocības, no konkrētā sporta veida popularitātes. Topa sporta veidi varbūt varētu izdzīvot, bet visiem tas nebūtu pa spēkam. Sporta skolā zinām, ka mums ir valsts finansējums un varam būt droši vismaz par pedagogu algām
Ne mazāk aktuāls ir jautājums par sporta skolu vietu pēc reģionālās reformas. Nezināmā vēl ir ļoti daudz. Nav zināms, kurš ir atbildīgais par reformas īstenošanu sporta jomā, kā pēc reformas mainīsies sporta sistēma valstī. Tagad rajonu robežās viss ir skaidrs, bet kas notiks, izveidojoties novadu pašvaldībām? Sporta skola būs Cēsu novadā, bet kas notiks ar bērniem, kuri nāks no Pārgaujas vai Piebalgas puses? Kā veidosies šie savstarpējie norēķini, jo pašvaldībām, kas nav novadā, būs jāmaksā par savas teritorijas bērniem. Varbūt kāda pašvaldība gribēs veidot savu sporta skolu, varbūt pēc reformas atklāsies vēl nepamanītas nianses. Nezināmo joprojām daudz.
Pagaidām vēl pāragri spriest, kāds būs šīs tikšanās rezultāts. Protams, ieguvums, ka tā vispār notika, varbūt kāds ierēdnis turpmāk vairāk ieklausīsies mūsu vēlmēs. Manuprāt, šajā diskusijā tika aktualizēts pārāk plašs jautājumu loks. Vajadzēja likt uzsvaru konkrētām problēmām, nevis runāt par sistēmu kopumā. Ministrijas ierēdņiem nepieciešama skaidrība, lai viņi redz, kāds ir sporta skolu un sporta klubu redzējums konkrēto jautājumu risināšanā un ko ministrija varētu darīt. Saliekot pārāk lielu jautājumu kaudzi, virzība atkal var nobremzēties.
Iespējams, ka jautājumu virzība būtu ātrāka, ja Latvijā darbotos atsevišķa Sporta ministrija, kā tas ir Lietuvā. Tagad zem viena jumta ir izglītība, zinātne un sports, un tas ir pārāk plašs lauks. Ministrijā ir daudz ierēdņu, atbildība tā sadalīta, ka grūti saprast, kurš par ko atbild. Katrā ziņā, ar Sporta ministriju jautājumu virzība noteikti būtu ātrāka. Pierakstījis Jānis Gabrāns
Komentāri