Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu teritoriālās organizācijas priekšsēdētāja
Sabiedrība, manuprāt, ir pietiekami atsaucīga un saprotoša pret cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Tā patiesībā ir tāda, kādu gribam redzēt un kādu paši veidojam, jo neviens mūs nesapratīs, kamēr paši to nestāstīsim. Tādēļ Baltā spieķa dienas pasākumos šodien un rīt veselajiem sabiedrības locekļiem būs iespējams iejusties neredzīga cilvēka ādā un izmēģināt, kāda ir sajūta, neko neredzot, staigāt ar spieķi, gatavot ēst, rakstīt datorā vai spēlēt galda spēles. Arī ikdienā Neredzīgo biedrības Cēsu organizācija cenšas to skaidrot un stāstīt dažādām sabiedrības grupām. Pie mums ir viesojušies pašvaldību darbinieki, ārsti, arī skolēni. Dodoties prom, bērni ir teikuši – vairs nesmiešos par neredzīgajiem. Mudināju nesmieties ne tikai par neredzīgajiem, bet ne par vienu kaut drusciņ savādāku – resnāku, tievāku, ar kustību traucējumiem. Bērns atbildēja – bet kā, resnam jau nav grūti! Tas vēlreiz apliecina – ir nepieciešams, lai rodas izpratne. Kamēr tā nav izveidojusies, daudzviet jāsaskaras ar nesapratni, arī par to, ka cilvēks ar redzes traucējumiem patiešām pats nespēj aizpildīt veidlapu vai saskatīt kāpnes un kabinetu numurus.
Kopumā vērtējot, varu teikt, ka Cēsīs cilvēki ar redzes traucējumiem jūtas labi. Cēsu pilsētas dome un sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra mūs ļoti atbalsta un uzklausa visas ieceres. Neaizstājams atbalsts neredzīgajiem ir Ziemeļvalstu ministru kabineta finansētais – atbalstītais asistentu projekts. Maz ticams, ka valsts iecerētais asistentu pakalpojums dzīvē varētu tikt ieviests no nākamā gada sākuma. Visticamāk, taupības režīma dēļ nākamgad cilvēkiem ar redzes traucējumiem atkal būs jāpiecieš kārtējā valdības un Saeimas nespēja realizēt savus solījumus.
Lai gan izpratne par mūsu situāciju ir palielinājusies, vides pieejamības kvalitāte nav būtiski uzlabojusies. Pozitīvi, ka no jauna veidotajām ietvēm bruģis ir divos toņos, pie apmales liekot tumšākas krāsas akmeņus. Tam pievērš uzmanību, taču aizvien lielas problēmas ir ar kāpnēm. Cēsīs, Vienības laukumā pie grāmatveikala, kāpnes ir vienādi pelēkas, tāpat arī pilsētas domes kāpnes ir vienādā tonī, un cilvēkiem ar redzes traucējumiem tās ir grūti saskatīt. Arī kabinetu numurus grūti redzēt, turklāt ne tikai tiem, kuriem ir redzes traucējumi. Statistika liecina, ka 50% cilvēku pensijas vecumā arī ir pasliktināta redze.
Satrauc arī pelēkie apgaismes laternu stabi uz ietvēm. Liepājā tie aprīkoti ar atstarojošiem, gaišiem elementiem, lai būtu vieglāk pamanīt. Cēsīs aizvien problēma ir arī uz ietves izpletušies krūmu zari.
Savulaik cilvēki ar redzes traucējumiem kautrējās un nespēja aizstāvēt savas vajadzības, īstenot idejas, taču tagad daudzi ir veiksmīgi apguvuši datorprasmes un iestājušies pat augstskolā. Manas un kolēģes studijas augstskolā bija iespējamas, arī pateicoties Eiropas projekta finansējumam uz mācību laiku, piešķirtajiem īpaši pielāgotajiem portatīvajiem datoriem. Ir cilvēki, kuriem bijušas iespējas iegādāties datorus pašiem, taču lielai daļai tas nav iespējams.
Cilvēkiem ar redzes traucējumiem aizvien aktuāla problēma ir bezdarbs, kas ietekmē viņu ekonomisko situāciju un emocionālo stāvokli. Tādēļ mēs esam, lai atbalstītu. Daudzi darbojas biedrībā, iesaistās valsts atmaksātajās sociālās rehabilitācijas mācībās, apgūst prasmes strādāt ar datoriem, gatavot ēdienu, vingrot. Kopā pastaigājamies, mācāmies orientēties pilsētā, dodamies uz teātri. Tas ir svarīgi – būt kopā un mācīties būt patstāvīgākiem un neatkarīgākiem no citu palīdzības.
Ja vērtē darba devēju attieksmi par iespēju darbā pieņemt cilvēkus ar redzes traucējumiem, kopumā attieksme vēl aizvien ir noraidoša. Īpaši, ja ir ļoti pamanāms, ka cilvēks neredz. Protams, vaina ir arī mūsos pašos. Lielai daļai trūkst uzņēmības, ticības saviem spēkiem. Būtiski ir mācēt sevi pasniegt un pierādīt darba devējam savu varēšanu. Tad ar laiku, iespējams, arī mainīsies potenciālo darba devēju attieksme. Mūsējie strādā par sargiem, apkopējām, sētniekiem. Cēsīs ir maz uzņēmumu, kas ir atsaucīgi sadarbībai ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi. Mūs atbalsta SIA „Spriegums”, kur darbā pieņemti jau vairāki. Cilvēki ar redzes traucējumiem mēģinājuši strādāt kafejnīcās, datorsalonos, kā arī citviet, taču lielākoties visur, ja uzzina, ka cilvēkam ir redzes problēmas, tie pārbaudes laiku parasti neizturēja.
Pagastos cilvēki vairāk strādā gadījuma darbus, darbojas zemnieku saimniecībās. Ir arī pozitīva pieredze. Pilnīgi neredzīgs puisis Piebalgā nodarbojas ar audio ierakstu transkripciju, saziņa ar darba devējiem notiek internetā. Divām meitenēm ļoti veicies, strādājot par auklītēm. Viena, pateicoties labām rekomendācijām, devās strādāt par auklīti Rīgā un vēlāk ieguva darbu tirdzniecības vietā.
Diemžēl gandrīz un pilnīgi neredzīgajiem darba iespējas ir nelielas, bet arī cilvēki paši nereti nav gatavi mainīties. Nodarbinātības Valsts aģentūrai cilvēkiem ar redzes traucējumiem nav nekādu piedāvājumu. Taču, kad tiek piedāvātas iespējas mūžizglītībā, prasmju apguvē, ne visi tam ir gatavi. Sagatavojusi Māra Majore – Linē
Komentāri