Pagājušās nedēļas nogalē notikušajā kongresā Tautas partija tika pie jauna vadītāja, un pašai par nožēlu tas bija nevis Andris Šķēle, bet gan iekšlietu ministrs Mareks Segliņš. Viņš solīja panākt, ka drusku pabalējušais oranžais spēks atgūst agrāko spozmi, savukārt bijušais oranžā spēka vadītājs Aigars Kalvītis mēģināja iestāstīt, ka nemaz jau tik slikti viņa vadībā nav bijis.
Šis Tautas partijas kongress rādīja, ka partija bez Andra Šķēles priekšgalā jūtas kā tēvu pazaudējusi un atkal un atkal cer to dabūt atpakaļ. Kopš A. Šķēle pameta partijas vadību, priekšsēdētāja amatā ir nomainījušies vairāki cilvēki. Ir tikai normāli, ja ļaudis nāk, izmēģina spēkus, izdara, ko var, un dodas prom. Tomēr pa šiem gadiem neviens cits partijas biedriem nav šķitis tik mīļš kā partijas veidotājs. Andris Šķēle, kā ierasts, arī šajā kongresā klāt bija, runu teica, ilgstošas ovācijas saņēma, bet kandidēt uz vadītāja amatu nevēlējās. Ar pārliecinošu balsu vairākumu par jauno partijas līderi kļuva M. Segliņš, tomēr bija skaidrs, ka viņš biedru atbalstu saņēma tikai tāpēc, ka vairuma mīlētais un cienītais partijas tēvs vadītāja pienākumus vienkārši negribēja uzņemties. Jāpiebilst, ka M. Segliņš bija viens no nedaudzajiem, kas kongresā runāja par pieļautajām kļūdām. Tas gan neļauj prognozēt, ka mainīsies partijas attieksme pret sevi un citiem. Jaunais līderis, lai arī cik dedzīgs, tomēr viens pats visu izdarīt nevarēs.
Līdzšinējais partijas vadītājs un bijušais premjerministrs A. Kalvītis pārskata runā stāstīja, ka daudziem nepatīk partijas labējums un konservatīvisms. Palūkojoties uz Latvijas politisko partiju spektru, nav grūti pamanīt, ka vairums lielo un uz latviešu vēlētājiem orientēto partiju labprātāk izvēlas nacionālu un konservatīvu politiku, jo tā ir platforma, ko visvieglāk iespējams „pārdot”. Nacionālisms (labējums) ir ērta nostādne valstī, kur vēlētājs gadu desmitiem ilgi par svarīgāko uzskata solījumu nelaist pie teikšanas tā dēvētos „promaskaviskos” spēkus un apmaiņā pret nacionālu retoriku ir gatavs pievērt acis uz varas partiju ilgstošo nespēju risināt reālas ar valsts izaugsmi saistītas problēmas. Kas attiecas uz konservatīvismu, starp lielajām partijām īsti nav tādu, kas sevi atklāti pieskaitītu pie liberālām. Konservatīvisms drīzāk ir ideoloģija, kas pašām partijām nodrošina ērtu darbību zināmā vidē bez eksperimentiem un skriešanas pa priekšu vēlētāju vēlmēm. Līdz ar to jāsecina, ka A. Kalvītis kritiku saskata tur, kur tās nav.
Viņaprāt, pašlaik notiekošais ir salīdzināms ar dažādu spēku darbošanos ap „valsti kā pieputējušu pulksteņa mehānismu”, par ko labotājiem nav nekādu zināšanu. Diemžēl Tautas partija nav pierādījusi, ka tai pašai šādas zināšanas būtu. Itin labi bija nojaušams, ka A. Kalvīša nepatika pret tiem, kas neatbalsta konservatīvismu, patiesībā bija kritika opozīcijai, konkrēti „Jaunajam laikam”. Šī partija vismaz savā programmā iestājas par liberālu ekonomikas politiku, proti, valsts neiejaukšanos tirgus norisēs. Opozīcijas partijas Latvijā ir tādas, kādas tās ir, tomēr smieklīgi, ka noteiktām partijām un to izvēlētajai oponēšanas pieejai veltītā kritika nevilšus pārtop par nekonkrētu vēršanos pret kādu citu ideoloģiju.
A. Kalvītis pieminēja savu jau folklorā iegājušo tēzi par treknajiem gadiem. „Nu, ko, treknie gadi bija realitāte, īsāka, nekā gribētos, bet varbūt tieši tāpēc daudz pamācošāka,” sacīja politiķis. „Jautājums, vai kāds no piedzīvotā ko mācās, lai paliek atklāts.” Jāatgādina, ka treknie gadi beidzās drīz pēc tam, kad A. Kalvītis tos sāka solīt. Tas nozīmē – laikā, kad sāka šķist, ka ekonomiskā situācija uzlabojas un mēs varam atslābt, viņš, mēģinot lielīt savas valdības sasniegumus, sūtīja maldīgu signālu sabiedrībai.
Pat ja treknie gadi kaut kad ir bijuši, tie pilnīgi noteikti ir beigušies, un tomēr A. Kalvītis nevēlas uzņemties atbildību par
neveiksmēm. Zinu, ka ir grūti, saprotu, ka var kļūdīties, bet tajā brīdī, kad kļūdu atzīšanas vietā sākas augstprātīga sevis slavēšana, jāsecina, ka pie savu spēku izvērtējuma dažam labam vēl ir jāstrādā. Atminēsimies, ka ilgu laiku virkne dažādu speciālistu runāja par ekonomikas pārkaršanu un brīdināja ar „smago piezemēšanos”. Tālāk par runāšanu neviens netika un, kad ekonomika nudien sāka „piezemēties”, izrādījās, ka vienīgais scenārijs Latvijai ir bijis tāds, kāds tas ir bijis. Ja valdības un lielā mērā arī Tautas partijas darbs nav novērsis Latvijas pašreizējās ekonomikas problēmas, nav pamata teikt, ka īslaicīgais ceļš augšup būtu bijis kādas mērķtiecīgas politikas dēļ. Drīzāk jau Latvijas ekonomika vienkārši attīstās pašplūsmā ar stihiskiem kāpumiem un kritumiem.
Komentāri