Labākais veids, kā iznīcināt draudu par Saeimas atlaišanu, ir to „privatizēt”. Tieši to pašlaik itin veiksmīgi dara Tautas partija.
Referendums par grozījumiem Satversmē, kas pilsoņiem ļautu atlaist savus priekšstāvjus, vasarā izgāzās. Kopš tā laika jautājumu par to, ka nepieciešams mehānisms, kas ļautu atbrīvoties no deputātiem, uz priekšu ir bīdījis prezidents Valdis Zatlers. Vēl pirms referenduma viņš Saeimā iesniedza likumdošanas iniciatīvu, tomēr tā nebija konkrēta Satversmes grozījumu redakcija.
Kopš referenduma ir pagājuši vairāki mēneši, un V. Zatlers laiku pa laikam grib atgādināt par savu projektu. Vēl 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa viņš sacīja, ka „gausā parlamenta reakcija pēc vasarā notikušā referenduma liecina par politisku augstprātību pret tautas izteikto gribu”, kā arī aicināja Saeimas deputātus „būt drosmīgākiem un atbildīgākiem Latvijas tautas priekšā”. Partijām šādas iniciatīvas ir vajadzīgas vismazāk, un tām nepatīk, ja prezidents baksta sānos.
To, kas no šādas piebikstīšanas un atgaiņāšanās sanāca, varējām redzēt pagājušajā nedēļā, kad izcēlās atklāts konflikts starp prezidentu un varas partijām. Tautas partija un Zaļie zemnieki aicināja prezidentu vairāk uzmanības pievērst ekonomikas
krīzei, nevis runāt par
Satversmes grozījumiem. V. Zatlers atcirta, ka par tādu mūsu ekonomiku atbildīgas ir pašas varas partijas. Tautas partija pēdējos trīs gadus ir vadījusi valdību, tā ir kontrolējusi Finanšu ministriju, tomēr valsts pamatbudžets sabalansēts netika (ekonomēts uz pensionāru rēķina), un arī stabilizācijas fondu neizveidoja.
Tautas partija atbildi parādā nepalika. „Ar viņu runājot, mani vienmēr ir šokējis viņa seklums. Tas ir tik sūrs, ka pilnīgi smoc nost,” laikrakstam „Neatkarīgā Rīta Avīze” sacīja G. Bērziņš. „Ja neticat, pamēģiniet ar Zatleru parunāt kaut pusstundu, un jūs nosmaksiet no tā sekluma, ko sastapsiet.” Tautas partijas pārstāvis sacīja, ka V. Zatlers gribēs izdarīt ko tādu, ar ko ieies vēsturē, izdarīt ko tādu, ko neviens cits Latvijā pirms viņa nav darījis. „Es esmu pārliecināts, ka no februāra līdz aprīlim Zatlers mēģinās pieņemt lēmumu par Saeimas atlaišanu,” teica G. Bērziņš. „Tā būs tikai un vienīgi viņa primitīva vēlme izcelties un ieiet vēsturē kā prezidentam, kurš pēc neatkarības atjaunošanas atlaidis Saeimu. Viņš nerēķināsies ar to, ka sarežģītajiem ārējiem finanšu apstākļiem nāks klāt nopietna politiska krīze un tas var beigties bēdīgi. Bet vēsturē paliks tikai rezultāts.”
Par spīti tam, ka V. Zatleru prezidenta amatā iedabūja tieši valdošā koalīcija, viņa attiecības ar to pašlaik nav labas. Vismaz daļēji tas ir tāpēc, ka V. Zatlers rīkojas citādi, nekā viņa sākotnējie atbalstītāji vēlējās. Neatbilstība Tautas partijas un citu valdošo politisko spēku gribai gan nav pietiekams pamats, lai prezidentu pasludinātu par tautas cerību cīņā pret sliktajiem politiķiem. Drīzāk „puikas” pašlaik strīdas smilšu kastē par sīkumiem. Tāds sīkums ir aizsardzības ministra izteikums, ka prezidenta kancelejai būtu jāsamazina tēriņi ārvalstu komandējumiem, par ko V. Zatlers saskaitās.
No visiem strīdā iesaistītajiem ieguvējas tomēr ir abas puses. Tas, ka Tautas partija palaiž muti, V. Zatleram nekādu postu nodarīt nevar. V. Zatlers par prezidentu kļuva itin savādos apstākļos, vismaz prezidentūras pirmo posmu tas viņam padarīja jo grūtu, un pret viņu nostājās ne tikai virkne masu saziņas līdzekļu, bet arī daļa pilsoņu. Situācijā, kad ne pārāk cienītais prezidents kašķējas ar īpaši necienīto koalīciju, var sagaidīt, ka prezidenta pusē nostāsies arī daļa to, kas viņu citkārt nievā. Tik viegli kā Vairai Vīķei-Freibergai, kas iebilda pret drošības iestāžu likumdošanas grozījumiem un spēja izmantot savā pusē esošo tautu, lai piespiestu valdību no tiem atteikties, viņam neies, bet arī V. Zatleram censties panākt vēlētāja atbalstu pārdali ir vērtīgi.
Iegūst arī varas partijas, jo cīnoties ar V. Zatleru, tās „privatizē” saukli par Saeimas atlaišanu. Vēl pirms dažiem mēnešiem tas pulcēja daudzus ar koalīcijas politiku neapmierinātos pilsoņus vēlmē redzēt vienalga kādas, bet pārmaiņas. Šī prasība publiskajā telpā ir cirkulējusi jau vairāk nekā gadu – kopš pērnā gada tā saucamās „lietussargu revolūcijas”, kas bija opozīcijas mēģinājums pulcēt aiz sevis atbalstītājus cīņā par varu. Un tagad ir sanācis, ka Saeimas atlaišanas sauklis ir nevis opozīcijas, bet gan pozīcijas sarunu tēma. Pozīcija to vazā savos ķīviņos un nievājošajos izteicienos, kamēr opozīcija no malas noskatās.
Komentāri