Atmiņas un šodiena… Šā gada 13. janvārī tās savijās vienā pretrunīgā kamolā. Savijās 1991. gada 13. janvāra piedzīvojumi ar to, ko nācās pārdzīvot šajā dienā, 2009. gada 13. janvārī. Kā rīkoties, ko darīt? Izmest šīs pārdomas mēslainē vai arī mēģināt atrisināt negaidīti uznirušo pretrunu mezglu? Pirmais variants būtu sirdi atvieglojošāks. Kas bijis – izbijis, pieņemsim, ka tā nav bijis. Otrais var radīt nepatīkamu saķeršanos ar mūsdienu Latvijā valdošo politisko režīmu ar visām no tā izrietošajām sāpīgajām sekām. Ko darīt?
Atmiņā uznirst 1991. gada 13. janvāris. Viļņā ieņemts telecentrs. Rīgā, Daugavmalā, daudzu simtu tūkstošu latviešu mītiņš. Latvijas un kaimiņvalstu neatkarības labā. Tribīnē – tā laika Latvijas politiskās dzīves prāts, gods un sirdsapziņa – LTF un Latvijas Republikas Augstākās padomes un valdības vadošās amatpersonas – D. Īvāns, I. Godmanis, I. Bišers un citi. Nepadosimies!! Lai notiktu, kas notikdams – mūsu mērķis ir skaidrs – neatkarīga un demokrātiska Latvijas Republika.
Virs mītiņotāju galvām uznirst helikopters. Birst skrejlapas – ne jau Latvijas neatkarības labā. Pretī – dūru mežs, lāsti un naida pilni acu skati. Veicas gan helikoptera ekipāžai – tādā veidā to nenotriekt. Helikopters aizlido. Tas gandrīz momentā gaist no atmiņas. Mūsu tauta klausās savu vadoņu balsīs. Sargāsim mūsu iekarojumus – Augstāko padomi, Ministru padomi, Zaķusalas telecentru, starptautisko sakaru centrāli. Mītiņš beidzas un jau tuvāko stundu laikā ap minētajiem (un neminētajiem) objektiem sāk veidoties barikādes. Lozungi- “Ar Godmani – par godu!”; “Skaldīsim (A)lkšņu malku!”; “Kaulu -suņiem!” utt. Izturēsim! Ne to vien pārdzīvojusi latvju tauta savās likteņgaitās! Mēs tāles sniegsim, kur saule aust!
Pagājuši 18 gadi. 2009. gada 13. janvāris. Brīvās un neatkarīgās Latvijas Republikas pilsoņu izmisuma un posta demonstrācija Rīgā, Doma laukumā. Runā A. Pabriks, A. Štokenbergs un visi citi. Runas – ne vienmēr pašas sakarīgākās, katrs velk savu dziesmu. Kopsaucējs tomēr šaubas neraisa – tā dzīvot vairs nedrīkst! Tomēr… tribīnēs kaut kā trūkst. Kur Latvijas Republikas prezidents V. Zatlers? Ak, jā… esot ārzemēs un stāstot, cik laimīga ir latvju tauta Es brālīgajos apkampienos (nu gluži kā savulaik iekš PSRS). Kur Ministru prezidents I. Godmanis (tas pats no 1991. gada, tas pats!)? Pazudis! Viņam nav laika uznirt Latvijas TV ekrānos (nav laika – droši vien jāshēmo, jāshēmo un vēlreiz jāshēmo!) – var atļauties vien neko neizsakošu interviju ar tālruņa palīdzību. Kur palikuši visi pārējie Saeimas un Ministru kabineta dižgari, kuri tik labprāt mierīgākos laikos aizpildīja TV ekrānus?
Latvju tautas protesta mītiņš Rīgā, Doma laukumā, beidzies. Tā dalībnieki dodas prom no Rīgas. Vietējie aktīvisti nenomierinās, bet dodas uz Saeimas namu izklāstīt savas dziļākās domas un jūtas, nevairoties no visasākajiem savu emociju izpaudumiem. Sākas grautiņš Vecrīgā… Vai tiešām?
Kad sākās grautiņš? Varu vien piekrist savam kolēģim, kurš teica: “Grautiņš sākās tad, kad tā vietā, lai turpinātu sist Saeimas nama logus, “aktīvisti” sāka demolēt šņabja bodi un citas ēkas.” Kur pazuda Saeimas priekšsēdētājs G. Daudze? Uzbrūk taču Saeimai! Kāpēc neatskanēja 1991.g. aicinājumi “Tauta – uz barikādēm! Aizstāvēsim pašu ievēlēto likumdevējvaru!” G. Daudze tomēr neieradās mūsu mājās kaut ar TV starpniecību. Viņš esot bijis aizņemts- ticies ar Norvēģijas parlamenta spīkeru. Varēja gan būt godīgs un atzīties: 1) nebija ko teikt Latvijas tautai; 2) diezin vai atrastos daudz gribētāju dabūt ar bruģakmeni pa galvu, sargājot Saeimā sēdošos… ne jau deputātus, bet shēmotājus.
Daudzi Latvijas politiskās dzīves vērotāji joprojām kļūdaini uzskata, ka Latvija ir parlamentāra republika. Formāli jau tā ir – atliek vien atvērt Satversmi un izlasīt attiecīgos pantus. Realitāte ir cita – lielākā daļa Saeimas deputātu ir vienkārši marionetes, kuru skatienā, kurš vērsts saimnieka (vai konkrētāk – viņa runasvīra, partijas vadoņa) virzienā, lasāms tikai viens: “Ko pavēlēsiet?” Nav iemesla runāt par valstisko saprātu – šajos ļaudīs vairs pat nav saglabājies pašsaglabāšanās instinkts.
Laikam jau taisnība – ja protests pāriet grautiņā, tad diezin vai varam gaidīt mieru un klusumu. Var jau ievest Saeimas garderobē pāris desmitus militārpersonu shēmotāju sargāšanai. Var aizliegt mītiņus un piketus pie Saeimas nama – tā, kā tas tika izdarīts ar Rīcības partijas pieteikumu 17. janvāra pasākumam. Tas neko nemainīs. Jau sen valdošais režīms sagrāvis Latvijas rūpniecību. Patlaban veiksmīgi tiek piebeigta Latvijas lauksaimniecība. Latvija tiešām kļuvusi par banānu republiku, ar to vienīgo atšķirību, ka ne neaudzē banānus.
I.Godmanis domājot par valdības reorganizāciju. Agrāko daudzo ministriju vietā palikšot tikai desmit. Tajās, visticamāk, pāries strādāt arī visu likvidēto ministriju ierēdņi. Kā gan citādi? Kur tad liks ministru šoferu un sētnieku dēlus? Vajag rīkoties radikālāk – ne apvienot ministrijas, bet likvidēt. Ievērojot iepriekš teikto- kam gan vajadzīga Ekonomikas ministrija valstī, kurā nav ekonomikas?
Veltīgi apelēt pie varasvīru saprāta. Kauliņi ir mesti. 13. janvāris ir kļuvis par robežzīmi. Tajā dienā tiešām tika pārkāpta “sarkanā līnija”. Tikai to pārkāpa ne demonstranti, bet Latvijas pašreizējā valdošā režīma vadoņi.
Komentāri