Jūnijā līdz ar pašvaldību vēlēšanām otro reizi izvēlēsim arī Eiropas Parlamenta deputātus. To, ka vienā reizē jābalso gan par tuvākajiem, gan tālākajiem deputātiem, var uztvert par sava veida zīmīgu sagadīšanos.
Eiropas Parlamenta deputāti tāli ir ne tikai ģeogrāfiski. Mēs zinām, ka viņi kaut kur Briselē strādā, bet ko un kā — kopš 2004. gada nav kļuvis daudz skaidrāk. Pamatīgas problēmas ar atskaitīšanos saviem darba devējiem ir Saeimas deputātiem, taču mūsu pārstāvji Eiropas Parlamentā savu saiti ar vēlētājiem ir pazaudējuši vēl vairāk.
Īpaši būtisks šis jautājums ir tamdēļ, ka Eiropas Parlamenta deputātu uzdevums ir pārstāvēt savus vēlētājus. Eiroparlaments pārstāv Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vēlētāju, nevis pašu dalībvalstu intereses. Valstis savas intereses pārstāv ES ministru padomē, kurā strādā dalībvalstu ministri. Viņi ņem vērā Latvijas oficiālo nostāju apspriežamajos jautājumos. Deputātiem turpretim sevis pārstāvēto valstu oficiālā nostāja nav saistoša, viņiem ir svarīgi tas, ko no viņiem grib cilvēki. Dažos gadījumos valstu un vēlētāju intereses var sakrist, bet ne vienmēr.
Ar neskaidrību par šiem principiem var skaidrot 2004. gada vēlēšanu rezultātus, kad visvairāk balsu saņēma „Tēvzemei un brīvībai”/LNNK deputāti — vēlētāji drošības dēļ uz kosmopolītisko Eiropu sūtīja nacionāli noskaņotos politiķus. Arī tagad nav daudz skaidrojumu par Eiroparlamenta darbu, un tas neveicina saišu veidošanos starp deputātiem un ievēlētājiem. Pašlaik gan norit eiroparlamenta vēlēšanu kampaņa, kurā pilsoņi tiek aicināti 6. jūnijā izvēlēties savus pārstāvjus. Tiesa, ar reklāmas plakātiem, kuros redzamas, piemēram, iesaiņotas vistas, īpaši daudz panākt nav iespējams. Vismaz Latvijas gadījumā zināšanu un intereses robus par ES lietām šāda kampaņa diez vai aizlāpa.
2004. gada vēlēšanās vidējais katra no deviņiem ievēlētajiem deputātiem saņemtais balsu skaits bija 47 tūkstoši. Termiņš ir beidzies, bet ko deputāti saviem vēlētājiem tā noslēgumā var pastāstīt? Iespējams, daudz ko, bet nav mehānisma, kas viņiem liktu par to pastāstīt un atskaitīties. Iespējams, ir veikti daudzi varoņdarbi, bet mēs par to zinām maz. Bet gan jau par to atgādinās, kad sāksies pirmsvēlēšanu kampaņa.
Pēc tā, cik reizes plenārsēdēs deputāts uzstājies, ļoti labu priekšstatu par viņa darbu gūt nav iespējams, tomēr vismaz par aktivitāti tādi dati ļauj spriest. Un tā — mūsu deviņi deputāti līdz pagājušajai nedēļai uzstājušies bija kopumā 278 reizes. Seši igauņu deputāti ar savām 460 reizēm un 11 leišu deputāti ar 840 uzstāšanās reizēm ir bijuši krietni rosīgāki. Mūsu priekšstāvji atpaliek arī no Maltas, kam Eiroparlamentā ir tikai pieci deputāti.
Uz deputāta vietu cer ne tikai tie, kas ir speciālisti ES lietās, bet arī politiķi, kuriem karjera Latvijā vismaz uz brīdi ir noslēgusies, taču popularitāte saglabājas. Šai grupai pirmām kārtām ir pieskaitāms bijušais premjerministrs Ivars Godmanis, ko tauta, par spīti krīzes laikam, tīri labi ieredzēja. Tāpēc zaudētā Ministru prezidenta krēsla vietā viņš var cerēt uz citu — mierīgāku vietu. Un tad vēl tādi politiķi, kuri sarakstu pirmo vietu, šķiet, ir saņēmuši kā balvu par lojalitāti laikā, kad viņu partijai Latvijā reitingi nav no augstajiem un var gadīties, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās nāksies zaudēt siltas vietas pašu mājās. Eiropas Parlamentu par labu vietu, kur pārlaist grūtības, ļauj uzskatīt tas, ka partijas sarakstus sāka sastādīt vēl laikā, kad nebija zināms, vai Valdis Zatlers rosinās Saeimas atlaišanu.
Tā kā partija labākajā gadījumā var cerēt uz pāris deputātu vietām, savus sarakstus sastādīt nav bijis īpaši grūti, jo vārdi, kas ir ārpus pirmā trijnieka, var būt arī plašākai sabiedrībai nezināmi — tiem izredžu trūkuma dēļ lielas vērtes nav. Grūtāk ir vēlētājiem, kuriem ir jāizdomā, kāpēc lai viņi gribētu Eiroparlamenta vēlēšanās piedalīties. 2004. gadā uz balsošanu atnāca 41,34 procenti vēlētāju, kas nav pārāk daudz, taču rādās, ka šoreiz būs vēl sliktāk. Statistikas biroja „Eirobarometrs” veiktās aptaujas dati rāda, ka tikai 34 procenti vēlētāju noteikti piedalīsies vēlēšanās, bet 57 procenti sliecas domāt, ka piedalīsies. Situācija Latvijā nav sliktākā — tikai 13 procenti poļu ir pārliecināti, ka uz vēlēšanām dosies. Mums palīdz arī tas, ka daļu no balsotājiem iecirkņos ierasties pamudinās pašvaldību vēlēšanas, taču statistikas dati par visu Eiropu ir nepārprotami — šogad Eiropas Parlamentu ievēlēs rekordzems vēlētāju skaits.
Jo mazāk cilvēku ievēl Eiropas Parlamentu, jo mazāk cilvēku tā deputāti pārstāv. Savukārt, ja maz ir to pilsoņu, kam interesē šīs institūcijas darbs, nevajag gaidīt, ka tā būs tuva iedzīvotājiem. Tā ir visas ES problēma, un risinājumu uz to atrast vēl nav izdevies.
Komentāri