Latvijā ir izvērtusies ažiotāža ap pienu – pārstrādātājiem šīs izejvielas trūkst, savukārt zemnieki to izved uz Lietuvu. Par to, kāpēc izveidojusies šāda situācija un kas gaidāms nākamgad, saruna ar vienu no lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem Latvijā, AS “Valmieras piens”, valdes priekšsēdētāju Rolandu Gulbi.
Kas uztur ažiotāžu par piena nepietiekamību tirgū? Pārstrādātājiem līgumi par produktu pārdošanu beigsies nākamā gada janvārī. Tas ir viens no iemesliem, kas veicina ažiotāžu par piena nepietiekamību pašlaik. Piens pietiek, ja skatās plašākā kontekstā. Eiropa šogad ir saražojusi par aptuveni 1,6% vairāk nekā pagājušajā gadā. Ažiotāžu veicina arī masu mediji. Zemnieki naski izmanto šo situāciju un prasa piena pārstrādes uzņēmumiem paaugstināt piena iepirkuma cenas. Tas reizē ir gan labi, gan slikti. Man ir prieks, ka esam veikli un izmantojam situāciju. Slikti ir biznesā, jo vietējā tirgū piena pārstrādes uzņēmumi nevar maksāt tik daudz, cik gribētu zemnieki. Arī globālajos tirgos piena cenas tik strauji nepaaugstinās. Lietuvas lielie pārstrādes uzņēmumi, kā arī, iespējams, kāds no lielajiem vietējiem ražotājiem ir sākuši spekulācijas ar piena cenām, staigājot pa pagastiem un solot lielāku cenu. Lai gan, vēl pavasarī tie atteicās no piena piegādātājiem, kurus paņēmām mēs vai transportfirmas, kuras sevi dēvē par kooperatīviem.
Kādas cenas tad sola par piena kilogramu? Cena, kas patlaban tiek solīta, proti, 20 santīmi, nav ekonomiski pamatota. Varbūt nākamgad kādā brīdī tā būs arī atbilstoša. Lai gan saprotam, ka vidēji 12 santīmi par kilogramu bija par zemu. No zemnieku puses izskanējusī informācija liecina, ka tiem zemniekiem, kuri nav ieguldījuši milzīgus līdzekļus modernizācijā, piena pašizmaksa ir desmit santīmi par kilogramu. Savukārt tiem, kuriem ir lieli kredīti, piena pašizmaksa ir vidēji 16 santīmi par kilogramu. Ja pašlaik izskan runas par 20 santīmiem, vai tas nozīmē, ka pašizmaksa paaugstinājusies par 30%? Vai arī tā ir vēlme nopelnīt, nedomājot par to, vai iepircējs spēj šādu summu samaksāt. Zemnieki saka, ka viņi ir ilgu laiku strādājuši zem pašizmaksas un visi ietaupījumi jau ir beigušies. Tirgus nesastāv tikai no zemniekiem. Mēs pērn iepirkām pienu par augstām cenām, globālie tirgi sabruka un mums nācās zaudējumos norakstīt aptuveni vienu miljonu eiro (nepilnu miljonu latu). Mums paveicās, ka pēdējā brīdī izdevās pārdot viesnīcu, tāpēc bija neliela peļņa, pretējā gadījumā mums jau pērn būtu pusmiljons latu zaudējumu. Pārstrādātājos jau neviens neklausās, mēs esam dēmonizēti. Tiek uzturēts mīts, ka pārstrādātāji ir sliktie, zemnieki ir labie. Kāpēc ir izveidojusies naidīga attieksme starp pārstrādātājiem un ražotājiem? Valdība subsidē zemniekus, lai tikai varētu “zvejot” balsis vēlēšanām, jo lauksaimnieki ir liels elektorāts. Rezultātā ir iztērēti lieli līdzekļi ražošanas sakārtošanai, bieži vien nelietderīgi sabetonētas mēslu krātuves. Kopumā attīstības virziens bija pareizs, taču nepareizi bija uzsvari. Tā rezultātā zemnieki saņem atbalstu valsts subsīdiju veidā, bet pārstrādātāji kuļas kā var, lai gan katra pārstrādātā tonna dod aptuveni divas darbavietas. Veidojas nesaprotama situācija, jo mēs godprātīgi samaksājam valstij nodokļus, ko valsts piešķir kooperatīviem, kurus es saucu par transporta firmām. Tie saņem valsts atbalstu no samaksātajiem nodokļiem, savāc neapstrādāto pienu un izved uz ārzemēm, lai gan vairākiem kooperatīviem jau pieder piena pārstrādes uzņēmumi, bet tajos viņi pārstrādā minimālu apjomu. Man nav saprotams, kāpēc šīs valsts subsīdijas nevar ieguldīt pārstrādes uzņēmumos, kāpēc vēl no valsts tiek prasīti vairāki miljoni latu, lai varētu veidot jaunu pārstrādes uzņēmumu Lietuvā, kas ir pilnīgs absurds. Turklāt trīs lielākie piena kooperatīvi ir nodibinājuši pilnsabiedrību. Ko tas nozīmē – vēl vairāk koordinēt savas darbības, veidot cenu politiku? Manuprāt, šīs darbības vajadzētu pavērtēt Konkurences padomei. Kā vērtējat Eiropas valstu kooperācijas pieredzi piena nozarē, piemēram, Somijas “Valio”?
Kooperatīvā ir daudz biedru, kuri ļoti grib savu saražoto produkciju pārdot iespējami dārgāk. Lai to varētu ietekmēt, ir nepieciešams pārstrādes uzņēmums. Neskatoties uz situāciju tirgū, par kādu var pārdot produkciju, pārstrādes uzņēmums ir spiests maksāt saviem biedriem tādu cenu, kādu viņi diktē. Rezultātā uzņēmums ir spiests strādāt ar zaudējumiem un valsts kasei iet garām nodokļi. Kā zināms, lauksaimnieks ir mazākais nodokļu maksātājs. Potenciāli neiegūtā nodokļu masa ir mehānisms, kā kooperatīvi pieraduši strādāt. Ja kāds min Somijas “Valio” kā pozitīvu piemēru, tad ir jāpavērtē kopējā aina. “Valio” meitas kompānijā Igaunijā ir investējis desmitiem miljonu, kas pārvērtušies zaudējumos. Kādi faktori nākamgad ietekmēs iekšējo un ārējo tirgu? Nav pamata prognozēt, ka iekšējā tirgū atjaunosies iedzīvotāju pirktspēja. Piena pārstrādes uzņēmumus ietekmēs divi viens otru līdzsvarojoši faktori. Jaunzēlandē un Austrālijā ir bijusi diezgan slikta sezona. Lielie konglomerāti savu produkciju jau ir pārdevuši līdz jūlija beigām, tāpēc šajos tirgos ir Eiropas valstu uznāciens un cenas ir paaugstinājušās līdz tādam līmenim, kas mums nes arī nelielu peļņu pēc pusotra gada tiešajiem zaudējumiem. Taču ir arī otrs faktors, kas ietekmēs tirgu, proti, intervencē iepirktais sviesta un sausā vājpiena pulvera apjoms. Jārēķinās, ka Eiropas Savienības valstis, palaižot tirgū šos intervences produktus, atkal izkropļos cenas, radot pārprodukciju. Iepirkums intervencē un subsīdijas vienmēr kropļos tirgu. Visi tie, kuri mums krata pirkstu par korupciju, nepareizu konkurenci, lai paskatās vispirms uz sevi. Piemēram, Lielbritānijas valdība šoruden piešķīra “Land Roveram” 27 miljonus eiro, lai attīstītu jaunus modeļus. Un ko dara mūsu valdība? Neatlaidīgi atgādina, ka nedrīkst aizstāvēt vietējos ražotājus, atsaucoties uz Eiropas Savienības regulām. Kā to izskaidrot? Vai tie ir meli, nezināšana vai negribēšana? Var tikai apbrīnot ierēdņu vienaldzību un aizbildināšanos ar to, ka likumdošana to neļauj. Ja desmit uzņēmēji saka, ka ir nepieciešami grozījumi, tad ierēdņiem būtu jārosina mainīt likumdošanu, lai palīdzētu savas valsts pilsoņiem strādāt un dzīvot. Ja ierēdņi tā strādātu, tauta viņus uz rokām nēsātu.
“Valmieras piens” pagājušajā gadā ieviesa inovatīvo “Tetra Top” ražošanas līniju, kas paredzēta premium klases produktu ražošanai, taču situācija tirgū mainījās un nācās ieviest lēto produktu līniju “Gotiņa”. Kas šogad notiek ar šīm jaunajām iekārtām? Situācija tirgū mainījās un mēs tai pielāgojamies. Nav tā, ka šīs iekārtas neizmantotu ražošanā. Ir liela daļa produktu, kurus ražojam un turpināsim ražot. Produktu līnija “Gotiņa” atkarībā no produktu grupas tirgū aizņem no 10% līdz 15%, bet turpmāk tik agresīvi cenu piedāvājumā vairs nevarēsim strādāt. Piedāvāt pienu veikaliem par 17 santīmiem, ja iepērkam pienu par 15 līdz 17 santīmiem atkarībā no saimniecības lieluma, nevarēsim. Ja šodien Latvijā ienāktu liels un efektīvs pasaules mēroga pārstrādes uzņēmums, tas nevarētu mazumtirdzniecībai piedāvāt pienu bez sava uzcenojuma par 27 santīmiem, kā to redzam pašlaik.
Kā šogad mainījies iepirktā piena apjoms, salīdzinot ar pagājušo gadu? No zemniekiem, kuri mums ir patstāvīgie sadarbības partneri, esam iepirkuši tikpat daudz piena kā pērn. Esam samazinājuši piena iepirkumu no Igaunijas un kooperatīviem. Ja arī mēs gribētu no kooperatīviem iepirkt pienu, to nevarētu izdarīt, jo mums to nepārdotu vai arī mēs nevarētu samaksāt prasīto cenu. Lietuvas pārstrādes uzņēmumu četrinieks ir četras reizes lielāks par mūsu četrinieku un savukārt Lietuvas pārstrādes uzņēmumiem ir tāda pati attiecība pret Polijas pārstrādes uzņēmumiem. Šeit mēs nevaram vinnēt. Kādas ir uzņēmuma iestrādes Krievijas eksporta tirgum? Mūsu uzņēmumā bija Krievijas Federālā veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienesta inspektori. Tā bija viena kārtīga kontrole. Krieviem nav dogmu, viņiem ir savi uzstādījumi, kā veikt šīs pārbaudes, ko vajadzētu uzturēt arī Latvijas Pārtikas un veterinārajam dienestam, nevis akli paļauties tikai uz kopējiem Eiropas Savienības pārtikas drošības uzraudzības aģentūras atzinumiem. Nevajag katru otro dienu pavadīt uzņēmumā, lai pārbaudītu konkurentu sūdzības, kurās neko neatrod, bet varbūt vērts aizbraukt uz “Danon” Francijā un pārbaudīt, vai reklāma par probiotiskajām baktērijām atbilst īstenībai. Pretējā gadījumā vietējā tirgū būs tikai vienveidīgi importa produkti. Katra valsts cenšas aizstāvēt savus ražotājus un nevajag teikt, ka to nevar izdarīt. Var, un ar legāliem līdzekļiem, ja vien ir vēlēšanās.
LETA/NOZARE.LV
Komentāri