Šogad, salīdzinot ar pērno gadu, pirts pakalpojumu nozarē apgrozījums kopumā ir krities par vidēji 20-30%. Arī klientu pieprasījums ir samazinājies vidēji par trešdaļu, biznesa portālam “Nozare.lv” zina teikt “Baltās Pirts” direktors Andis Bluķis.
Kā mainījies pieprasījums pēc pirts pakalpojumiem ekonomiskās krīzes laikā? Cilvēki nāk mazāk. Kopsummā apgrozījums krities par 20-30%. Turklāt jāņem vērā, ka tas ir ļoti sezonāls bizness – vasarā parasti ir nelieli zaudējumi, ko izdodas atgūt ziemas periodā.
Vidējais apmeklējums ir aptuveni 50-200 klienti dienā. Dažas lietas mani ļoti pārsteidza – vīriešu apmeklējums kritās manāmi vairāk nekā sieviešu, attiecīgi vīriešu apmeklējums samazinājās par aptuveni 30%, kamēr sieviešu – par 10%. Pensionāru apmeklējums nesamazinājās līdz pēdējām izmaiņām Pensiju likumā, tagad apmeklējums ir krities par 30-40%.
Kā ir ar ieņēmumiem – cik ienesīga ir pirts pakalpojumu sniegšana? Cik lielā mērā tas vispār ir bizness un kāda ir rentabilitāte, ko ar to var nopelnīt? Tiesa, ka šāda veida biznesam nepieciešami ļoti lieli kapitālieguldījumi, un tas izteikti ir ilgtermiņa bizness. Tā noteikti nav “ātrā” nauda un, lai darbotos šajā nozarē, nepieciešama liela lojalitāte pret uzņēmumu un tā mērķiem.
Mūsu uzņēmumam “lauvas tiesa” ieņēmumu nāk no abām pirtīm (lauku un turku), nevis no pārējiem pakalpojumiem (dušas, vannas u.c.). Tas liekas luksus pakalpojums, no kā šī brīža apstākļos cilvēki atsakās, taču šobrīd “nomest” stresu un relaksēties ir ļoti svarīgi.
Latvijā aktīvi izvērsies ir SPA bizness, cik lielā mērā tas ir konkurents pirtīm?
Mūsu konkurenti ir ļoti dažādi – sākot ar sabiedriskajām pirtīm (Rīgā tādu ir mazāk par desmit, piemēram, pirts “Nellija”, Mārtiņielas pirts un citas mazākas, kam ir grūtāk konkurēt ar lielākajām), bet ievērojama daļa mūsu konkurentu ir SPA centri un skaistumkopšanas uzņēmumi. Tas liek arī mums papildu pirts pakalpojumiem piedāvāt dažādas procedūras, bagātinot pakalpojumu klāstu.
Taču uzskatu, ka īstu lauku pirti nevar salīdzināt ar SPA centros atrodamajām saunām – tās tradīcijas ir simtiem gadu vecas un dārgas arī uzturēšanas ziņā, un tas gars ir pavisam savādāks nekā somu vai tvaika pirtī. Tie, kas meklē īstas lauku pirts sajūtas un novērtē īsto pirti, neuztver to kā tipisku SPA centru. Vai nesanāk tā, ka, attīstoties SPA, pirtīm paliek tikai maksātnespējīgā iedzīvotāju daļa, kas par nelielu samaksu nāk vienkārši nomazgāties? Pirts ideja latviešiem ir populāra, atzīta un nepieciešama, bet daudzi sabiedriskās pirtis asociē ar ne tik pirktspējīgiem klientiem, zemākiem kvalitātes standartiem – vietu, kur cilvēki iet tikai nomazgāties, nevis atpūsties. Tā tas bija līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, dažviet ir vēl šobrīd, un cilvēkiem ir grūti tikt vaļā no šī stereotipa. Lielākoties šie priekšstati ir maldinoši, jo sen jau pirtīs vairs nav tā, kā tas ir bijis kādreiz. No reklāmas un PR (sabiedrisko attiecību) viedokļa tas ir šīs nozares, tostarp mana biznesa, lielākais izaicinājums – lauz šos priekšstatus.
Lielākā daļa pirtu, kas darbojas, ir starpposmā – saprotot, ka serviss un higiēnas prasības ir svarīgas, bet tajā pašā laikā vecā inerce un ieradumi nes savu tēlu par publiskām pirtīm. Tāpat arī šī biznesa nozare mainās lēnām, un mēs gribētu būt vieni no tiem, kas iet pa priekšu.
Kāda ir mērķpublika šādām iestādēm? Publika, kas apmeklē mūsu pirti, ir dikti daudzveidīga. Nedēļas beigās pie mums nāk samērā ekskluzīvi klienti – uzņēmēji, pirktspējīgi cilvēki, savukārt nedēļas vidū, kad ir atlaides, nāk vidusmēra klase.
80-90% no mūsu pirts apmeklētājiem ir ilggadēji klienti, līdz ar to vislabāk darbojas mutvārdu reklāma – atnāk viens, kas ir patīkami pārsteigts, pastāsta saviem draugiem, paziņām, pēc tam nāk kopā.
Arī SPA centros šobrīd cenas ir ievērojami kritušas, mūsu pirts cenas nav samazinājušās, jo cenu uzcenojums nekad nav bijis īpaši augsts. Mums cenu uzcenojums dažiem pakalpojumiem ir bijis mazāks par 10%. Līdz ar to patlaban mums cenu politika varētu būt diezgan līdzīga ar SPA centriem. Savukārt SPA centros un tamlīdzīgās vietās cenu svārstības tagad var būt ļoti drastiskas.
Kāpēc tas tā notika? Un kā šobrīd SPA centriem būtu jādarbojas, lai “izdzīvotu”? Uzskatu, ka uzņēmējdarbību “buma” laikā raksturoja nepiezemēta rīcība – tika ieguldīti ļoti lieli līdzekļi interjerā, atklāšanas pasākumā, nedomājot ilgtermiņā par uzņēmuma apgrozījumu, pašreizējo peļņu u.tml. Bieži vien šāda veida bizness “neizdzīvoja” un pēc sešiem mēnešiem pazuda. Un šis cikls atkārtojās – atkal no jauna tika ieguldīti līdzekļi jauna koncepta izveidē utt. Manuprāt, SPA bizness ietilpst šajā kategorijā – cilvēku tieksme pēc greznības un ekskluzīviem pakalpojumiem nav nosodāma, bet, iespējams, bija nedaudz pāragra, jo tas prasa daudz līdzekļu un ieguldījumu, kurus vajag attaisnot. Labākas izredzes izdzīvot varētu būt tiem SPA, kas orientēti uz ārzemju klientiem, kam ir franšīzes sadarbība un lieli finansiāli resursi, lai uzturētu uzņēmumu. Grūtāk ir tiem uzņēmumiem, kas balstās tikai uz vietējo klientu. Krīzes apstākļi ir pārorientēšanās process uz klientu reālām vajadzībām, nevis strādā attiecībā uz savām vīzijām. Šai nozarē galvenā nepieciešamība ir iet pretim nākotnes prasībām pēc laba servisa, individuālas pieejas.
Vai pirtis necenšas sniegt papildu pakalpojumus, lai veiksmīgāk konkurētu? Visvairāk vietas uzlabojumiem, saglabājot cieņu pret tradīcijām, bet nebaidoties no novitātēm, būtu tieši SPA virzienā – masāža, pēršana, visas SPA un skaistumkopšanas procedūras, kas nav pretrunā ar pirts pakalpojumiem, bet var viens otru papildināt. Vēl iespēja attīstīties ir piedāvāt dažādus „trendus” – kriosaunu, infrasarkano pirti, kublus utt. Daudzas no šīm lietām nāk un iet, un katrai no tām ir savas priekšrocības un mīnusi, bet mēs cenšamies ieturēt tīru un askētisku vidi, kas ir relaksējoša, nevis piedāvāt visu pēc kārtas.
Uzskatu, ka pats pirts process vairāku simtu gadu laikā ir pilnveidojies, tāpēc attiecos pret pirti ar godbijību un cieņu, un pārāk daudz nevēlos mainīt. Drīzāk ir drauds, ka ar dažādām novitātēm to sajūtu varētu samaitāt.
Pārmaiņas un uzlabojumi ir nepieciešami visā, kas ir ap pirti. Pirmkārt, tas ir serviss un klientu apkalpošana. To arī saprot visi SPA centri, ka svarīgākais ir rūpes par klientu, lielā daļā sabiedrisko pirtu diemžēl nav šīs sajūtas. Otrkārt, būtiski ir visi blakus piedāvājumi – sāļi, medus, pirtsslotas, tējas – visas lietas, kas rada omulību un lauku pirts sajūtu. Treškārt, nozīmīgas ir higiēniskās prasības – telpu tīrība, brendings un pati produkta kvalitāte. Un vēl viens faktors ir komunikācija ar klientu plašākā mērogā. Kāda veida atbalstu Jūs sagaidāt no valsts un pašvaldībām? Uzskatu, ka tie galvenokārt varētu būt nodokļu atvieglojumi. Šobrīd dažām veselības veicināšanas iestādēm ir samērā specifiski ir piešķirtas nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, piemēram, Ķeizarmežam vai Daugavas stadionam. Manuprāt, tas pārsvarā ir aktīvs lobēšanas darbs, kā šīs organizācijas tiek pie lielākām nodokļu atlaidēm. Pirms pāris gadiem pašvaldība piedāvāja uzsākt sabiedriskās labdarības pasākumu un “nākt pretī” maznodrošinātajiem iedzīvotājiem, piedāvājot pakalpojumus par lētāku samaksu. Taču, manuprāt, tas būtu neizdevīgi un nerentabli abām pusēm, ja uzņēmums orientējas uz šādu klientūru, automātiski “izslēdzas” pirktspējīgie klienti. Šajā ziņā manas intereses kā uzņēmējam ir konfliktā ar manām interesēm kā cilvēkam, kas labprāt palīdzētu un nodarbotos ar labdarību. Cenšos meklēt vidusceļu, lai palīdzētu pensionāriem un citiem ne tik maksātspējīgiem iedzīvotājiem.
Kā vērtējat tos dažus pasākumus, ko valdība dara, lai veicinātu mazo uzņēmējdarbību? Tas, protams, ir ļoti pozitīvi, ka kaut kādā veidā veicina jaunu uzņēmumu veidošanu, bet, manuprāt, tas ir piliens jūrā. Taču nepieciešamas lielas izmaiņas infrastruktūrā un attieksmes maiņa no valsts puses. Jebkura pretimnākšana ir pozitīvi vērtējama, taču, manuprāt, nepieciešama daudz lielāka rīcība, jo tieši mazie uzņēmēji ir tie, kas visvairāk šobrīd cieš. Būtu daudz lietderīgāk veikt strukturālās pārmaiņas, atvieglojot uzņēmējdarbības veikšanu Latvijā un ceļot iedzīvotāju pirktspēju.
Kas varētu veicināt ekonomikas un uzņēmējdarbības atlabšanu nākotnē?
Pārmaiņas cilvēku labklājībā makroekonomikas līmenī ir tik krasas, ka ir grūti prognozēt, kā tas attīstīsies. Daudzas lietas notiek neatkarīgi no uzņēmēja, ja komunālie maksājumi dubultojas, tad ir tāda nedroša sajūta par nākotni… Tajā pašā laikā, kaut kā jau droši vien “izkulsimies”. Uzskatu, ka vislielākās problēmas ir valdības rīcībspējā un nodokļu slogā – valdības budžets ir neproporcionāli liels Latvijas uzņēmumu apgrozījumam. Tie uzņēmēji, kas ir palikuši, spiesti pakļauties lielajam nodokļu slogam. Nav sajūtas, ka valdības rīcība ir operatīva, lai turētu to “zelta olu dēšanas zosi” pie dzīvības. Vispārējā noskaņa un attieksme valstī nav uzņēmējdarbību veicinoša. Taču tādas lietas, nereti gan ļoti sāpīgā ceļā, kapitālismā mēdz sakārtoties pašas no sevis. Šāda sistēma nav spējīga sevi uzturēt ilgstoši, tas nozīmē, ka ar laiku kaut kam ir jāmainās.
Ineta Želve Nozare.lv
Komentāri