Jānis Paukštello ar lepnumu atzīst, ka izpilda āksta lomu. Viņš varot atļauties kripatiņu vairāk un arī par to pašu kripatiņu vairāk viņam tiekot piedots.
Dziedātājs un Dailes teātra aktieris Jānis Paukštello – dzīvespriecīgs, bet brīžam nopietns, pat skumjš – politikā neiešot, nevienu neaģitēšot un turpināšot apbrīnot stirpās Latvijas lauku sievietes, kuras, atšķirībā no mūsu valsts vadītājiem, perfekti zina, kā pārvaldīt savu saimniecību. Arī viņš pats ir saistīts ar laukiem, jo bērnība pavadīta Jaunpiebalgā.
„Man ir pieredze un arī savs viedoklis par kustību, kas četru gadu laikā notiek cilvēku dvēselēs un prātos,” sarunu iesāk Jānis Paukštello. Viņš arī piebilst, ka 1998. gadā piedalījies Šlesera dibinātās „Pirmās partijas” priekšvēlēšanu kampaņā. Ne jau kā atbalstītājs vai domubiedrs, bet vienkārši kā dziedātājs. „Ar Hariju Spanovski vienmēr šajos pasākumos esam teikuši, ka dziedam un pasniedzam tikai savējo. Mūsu viedoklis vienmēr ir bijis tikai no malas, mēs nevienu neesam aģitējuši.” Uz jautājumu, kāpēc izvēlējās asistēt Šlesera aktivitātēm, mākslinieks norāda, ka ar dziesmu viņi cilvēkiem centušies noņemt spriedzi: „Raimonds Pauls bija vēlēšanu kampaņas kustībā, viņš mūs paaicināja un neiebilda, ka klātesošos aicinājām brīvi izvēlēties no visām partijām sev vispieņemamāko.”
Aktieris ietur aktiera cienīgu pauzi un bažīgi bilst, ka nezinot, cik nopietni un dziļi runāt, lai cilvēki saprastu viņa prātojumus. „Mēs esam gudra tauta. Jau 1998. gadā ļaudis teica, kāpēc mums ir vajadzīgas 17 vai 24 partijas? Pietiek taču ar trim vai četrām. Un kas tagad notiek? Tas ir pats paradoksālākais, ka partijas apvienojas, nu viņi ir attapušies. Vai tad tautu kāds uzklausīja? Un vēl saka, ka mēs esam muļķi,” aizvainojumā balsi paceļ aktieris. „Kurš atvainosies tautai par to, ka viņi ātrāk neapvienojās dažās partijās? To vajadzēja jau pirms 12 gadiem. Visi kā lokomotīves iet uz priekšu, un neviens nesaka – piedodiet! Vara Latviju ir nosaukusi par muļķu zemi, pārmet par to, ka esam paši viņus ievēlējuši, bet tie ir viņi, kas radījuši vēlēšanu sistēmu, un viņi ir tie, kas to negrib mainīt. Par spīti tam visam – mūsu tauta ir stipra!”
J. Paukštello kā vienu no lielākajiem trūkumiem valdības darbā min tās koncentrēšanos vienīgi uz naudu. „Kāds cilvēks spīdīgām acīm, viens no tā simta, kas sēž tur, 2002. gada vēlēšanu kampaņā sacīja: „Repše ir mesija, ko sūtījušas debesis.” To teica nopietns cilvēks, nesaukšu vārdā. Tajā laikā Repše publiskā diskusijā bija pārāks par Anatoliju Gorbunovu. Protams, viņš ir klases cilvēks, bet pateikt, ka kāds mums ir mesija… Kad viņš sacīja: „Dodiet man miljonu, es pacelšu valsti!” es gāju mājās. Zini kāpēc? Tāpēc, ka ne jau naudā viss slēpjas.” Aktieris uzsver, ka veltīgi ir cerēt uz labākiem laikiem. Nevis tāpēc, ka nākotne viņam rādās drūmās krāsās, bet gan tāpēc, ka arī tagad vajag sevi mīlēt: „Labākais laiks ir tas, kur jūs dzīvojat. Tagad vara un nauda cīnās pret darbu. Kurš uzvarēs? Darbs, jo tas ir viss. Viņi domā, ka nauda visu nokārtos. Nenokārots! Viņi ir izdomājuši vārdus kredīts un līzings, bet tas nav nekas cits kā parāds. Parādu cietumi šeit ir nosaukti par kredītu. Mūsu valsts dzīvo uz parāda,” ar katru nākamo reizi Jāņa Paukštello izteiktais vārds „parāds” pauž aizvien lielāku riebumu. Viņš uzskata, ka aizdodot naudu, Eiropa ar Latviju nežēlīgi eksperimentē. Pēc diviem gadiem šis parāds būs jāatdod. J. Paukštello nenoliedz, ka būtu gana stiprs, lai palīdzētu sakārtot valsti, taču viņam laika vairs neesot daudz. Viņš pašos pamatos vienmēr būs uzticīgs Dailes teātrim, tas ir tas, ko viņš nes. Turklāt, katram esot sava vieta: „Mans tēvs mirdams teica: „Dēls, nestājies nevienā partijā.” Man grūti pateikt, vai tas ir labi, vai slikti, bet neesmu bijis nevienas partijas rindās. Politiķi varbūt ir krietni nelaimīgāki par tām lauku sievietēm, kuras grib sakopt savu lauku un to bez ierunām arī dara, bet viņi ar savu lauku – valsti galā netiek. Bet”, atkal seko aktiera cienīga pauze. „Viņi taču ir vēlējušies būt tajās vietās, kur ir. Ko dara lauku sieviete? Ceļas piecos no rīta, izlaiž ganībās govis, nedaudz paguļ un atkal iet strādāt lauku darbus. Šis ritms ir nežēlīgs, bet šī sieviete zina, ko darīt savā saimniecībā. Viņa nemetīs laukā tos līkos burkānus, kā mums lika to darīt Eiropas Savienība. Kad mums māte rādīja kādu nestandarta kartupeli, mēs likām to goda vietā, tas bija kā glezna. „ Uz jautājumu, kā aktieris vērtē savu kolēģu iesaistīšanos politikā, Paukštello atbildot minstinās, saprotams – tas ir jājautā viņiem pašiem. Aktieris uzstājas ar savu koncerta programmu „Tiem, ko mīlēsim arvien”, esot uz skatuves, stāsta cilvēkiem izlasīto Ziedoņa, Petera un Vācieša darbos. Viņš jūt, ka dara pareizi un politikā negrib būt. „Man ir trīs reižu piedāvāts, un visas šīs reizes esmu atteicis. Domāju, ka tur ir jābūt cilvēkiem, kas saprot ekonomiku un tautsaimniecību. Protams, ka kultūrizglītība ir ļoti būtiska lieta, bet vai politikā ir jābūt aktierim?„ Paukštello uzskata, ka labu pārmaiņu iesākumu vajadzētu ievadīt ar politiķu atvainošanos tautai, un neviļus viņš atceras situāciju jaunībā, kad bija iesaistīts kādas ģimenes šķiršanās lietā: „Sieviete visu laiku bārās uz savu vīru, ka viņš ir plencis, neko nedarot, daudz dzerot. Vīrs visu to ilgo laiku klusēja, tad piecēlās un teica: „Bet viņa taču veļu ne reizi nav izmazgājusi.” Varai ir publiski jānožēlo savas kļūdas. Ticībā ir grēksūdze. Ja tā ir tīra grēksūdze, tā nav nekāda koķetērija. Viņiem ir jāizsūdz grēkus tautas priekšā. Viņi visi baznīcā sēž pirmajās rindās, un televīzija viņus filmē tuvplānā. Ne jau večiņu, viņa var gadīties pa starpai. Es uz baznīcu eju tad, kad tur ir tukšs, uz Aglonu braucu, kad tur ir tukšs, tikai tad es var tur staigāties basām kājām. „ Par spīti lielajai cilvēku nomāktībai un neticībai, balsot ir jāiet. Par to aktieris nešaubās it nemaz. Tiesa, viņš gan neatklāj, par ko balsos pats, tā būšot aģitācija. Paukštello favorīts vairāku gadu garumā joprojām paliekot nemainīgs.
Bezdarba līmenis aug tikpat strauji, cik cilvēkos mītošā nomāktība un pat depresija. Spējīgs cilvēks zaudē ticību un prieku, jūtas pazemots, ka nespēj vairs nodrošināt savu ģimeni. Kā tikt pāri milzīgajai vilšanās izjūtai un aizvainojumam? Aktieris nopūšas un atzīst, ka viņš nezina recepti. „Mēs varam nosodīt dzērāju, kas arī savā prātā domā kaut ko, bet, ja daži izzog valsts kasi, vai tas nav vēl trakāk? Atceroties 1991. gadu, Baltijas ceļu, cilvēki tik stipri ticēja idejai, ka tā arī piepildījās. Tagad arī, manuprāt, nevajag pat, lai tic daudzi cilvēki, bet svarīgi ir, lai to dara ļoti spēcīgas personības. Mēs joprojām esam stipri, un kas ir vēl svarīgāk – mēs esam balti.” Tā runājot, Paukštello balss izmainās, viņš sāk smaidīt. „Mums viss būs labi. Manā dzimtā Jaunpiebalga kopā ar Vecpiebalgu ir sava republika. Tur viņi paši dzied, dejo, spēlē teātri . Un Dzidra Kuzmane jeb Ķencis – kur vēl tīrāku un gaišāku cilvēkus atrast? Piebaldzēni ir tik aktīvi, viņiem nevienu citu nevajag, un tas ir tik skaisti. Nekur citur tā nav.” Aļona Zandere, Latvijas radio Speciāli laikrakstam „Druva”
Komentāri