Diskusijas par to, vai Latvijā vajag saistīt ienākuma nodokļa nomaksu ar valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, nerimst. Izskatās, ka Veselības ministrija ar ministri Ingrīdu Circeni ir palikusi vienā, bet medicīnas darbinieku nevalstiskās organizācijas un eksperti – otrā „ierakumu” pusē.
Kā zināms, iebildumus pret pašlaik jau pirmajā lasījumā pieņemto likumprojektu „Veselības aprūpes finansēšanas likums” publiski ir paudušas un nosūtījušas Saeimai vēstules abas ģimenes ārstu asociācijas, Slimnīcu biedrība, Latvijas Ārstu biedrība un Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība. Nopietni iebildumi ir arī tiesībsargam Jurim Jansonam un juridisko zinātņu doktorei, Eiropas Veselības aprūpes tiesību asociācijas prezidentei Solvitai Olsenai. Kā esmu rakstījusi jau agrāk, pamatos iebildumi ir pret to, ka nodokļu maksātāji tiek dalīti divās grupās: vieniem pietiek ar nodokļu nomaksas faktu, bet otriem nodoklis jāmaksā no summas, kas nav mazāka par minimālo algu. Iedzīvotāji tiek šķiroti arī pēc diagnozēm, jo vieniem pienākas valsts apdrošināšana, bet otriem ne. Likumprojekts faktiski neatrisina arī veselības aprūpes finansēšanas problēmu. Likumprojekts slēpj arī dažu citu „āķi”, bet kā galvenās tiek minētas šīs problēmas, jo rezultātā veselības aprūpe kļūs vēl mazāk pieejama un mazturīgie kļūs nabadzīgāki, pat ja likumā tiks saglabātas visas 19 cilvēku grupas, kuras apdrošinās valsts un kurām nodokļu nomaksa netiks prasīta.
Protams, paliek jautājums, vai tomēr nebūtu godīgāk un taisnīgāk, ja valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus saņemtu tikai tie cilvēki, kas maksā nodokļus, jo, piemēram, oficiāli reģistrētie bezdarbnieki, pensionāri un vēl daudzi citi ir iekļauti minētajās izņēmumu grupās. Acīmredzot līdzīgus jautājums sev bija uzdevusi arī veselības ministre, jo 2012. gada jūnijā Ingrīda Circene lūdza iespēju konsultēties ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ekspertiem par veselības finansējuma politiku, orientējoties uz to, kā nodrošināt stabilu un pieaugošu ieņēmumu plūsmu veselības aprūpes nozarei. Neformālā sanāksme notika Barselonā divas dienas, pēc tam tika saņemti arī PVO komentāri šajā jautājumā: Eiropas pieredze, pievēršot īpašu uzmanību iespējām un problēmām Latvijā. PVO komentārā ir rakstīts: Latvija plāno ieviest obligāto veselības apdrošināšanu: rīkoties uzmanīgi! PVO arī raksta, ka principā nedrīkstētu rasties situācija, kad aprūpi nevar saņemt, ja tas ir klīniski nepieciešams; bet tas savukārt ir ļoti grūti izpildāms priekšnosacījums, jo īpaši valstī šādā ekonomikas attīstības posmā un, ņemot vērā to, ka Latvijā vienmēr bijusi universāla veselības aprūpe.
Tāpat arī PVO raksta: „Lai arī [no iemaksu veikšanas] atbrīvoto grupu saraksts ir plašs, administratīvā ziņā tas rada slogu un joprojām saglabājas risks, ka mazaizsargātas iedzīvotāju grupas paliks bez apdrošināšanas. PVO uzskata, ka ļoti problemātisks risinājums ir tas, ka personas, kas ilglaicīgi ir bez darba, tiek izslēgtas no to personu loka, kam ir tiesības saņemt pakalpojumus. Bezdarbs tiek saistīts ar sliktāku veselības stāvokli un attiecīgi – paaugstinātu veselības aprūpes pakalpojumu nepieciešamību. Ir grūti pamatot aprūpes atteikšanu tiem, kas ilgi spiesti būt bezdarbnieki. Pat tad, ja pieņem, ka šādas personas kaut ko nopelna neoficiāli, tas neattaisno viņu izslēgšanu no [iedzīvotāju] grupas, kam ir tiesības saņemt aprūpi, jo viņiem vienkārši ir pārāk maza rocība, lai veiktu apdrošināšanas iemaksas brīvprātīgi. Turklāt nav jau arī praksē pārbaudītas izņēmumu kategorijas mazturīgo grupās, un tādējādi tie, kas ir bezdarbnieki ilgtermiņā un maznodrošināti, nevar izvēlēties neko, lai iegūtu piekļuvi veselības pakalpojumiem.” Komentārs ir sešu lappušu garš, tajā ir objektīvi analizēta situācija Latvijas veselības aprūpē, ir salīdzinājums ar citām Eiropas valstīm un arī ar Igauniju. Ir arī ieteikumi, kā rīkoties, lai veidotos ilgtspējīga veselības aprūpes finansēšanas sistēma. Grūti saprast, kādēļ ministre visus šos ieteikumus un padomus ir ignorējusi, bet likumprojekts patiesībā ir uzrakstīts pretēji PVO ieteikumiem un padomiem. Ministre nav pamanījusi arī savulaik, 2012. gadā, 9.Bīriņu Konstitucionālās politikas seminārā Eiropas Kopienas tiesas tiesneša, konstitucionālo tiesību speciālista Egila Levita nolasīto (un pēc tam publicēto) referātu par veselības aprūpes reformu. Tajā starp citu par nodokļu maksāšanu un veselības aprūpi ir sacīts: „Ja pastāv konkrētas individuālas aizdomas, ka kādam ir nedeklarēti ienākumi, par ko viņš nemaksā nodokļus, tad tas ir krimināls nodarījums un pret viņu ierosināms kriminālprocess. Taču kolektīva sodīšana tikai uz vispārēju pieņēmumu vai pat statistisku aprēķinu pamata ir aizliegta. Piemēram, varētu pieņemt, ka vīrieši biežāk krāpjas ar nodokļu maksāšanu nekā sievietes. Taču tas neattaisnotu vīriešu izslēgšanu no medicīniskās aprūpes. Bez tam izslēgšana no medicīniskās aprūpes vispār nav pieļaujams kā soda veids. Arī jau atklātus un notiesātus noziedzniekus (nevis tikai personas, kuras pieder grupai, pret kuru pastāv kolektīvas aizdomas, piemēram, par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas) nedrīkst izslēgt no vispārējās medicīniskās aprūpes.
Tas nozīmē, ka prettiesiska izvairīšanās no nodokļu maksāšanas ir apkarojama tikai ar valsts rīcībā esošiem legāliem līdzekļiem, kas nav pretrunā ar Satversmi (piemēram, pastiprinātas kontroles u.tml.), bet nevis ar izslēgšanu no vispārējās medicīniskās aprūpes.” Sallija Benfelde
Komentāri