Kas notiek? Mēs neprotam vairs saimniekot vai dabas priekšā esam vien niecīgi Zemes iemītnieki? Šāds jautājums rodas ik reiz, kad aizbraucu uz laukiem. Ar katru gadu arvien uzskatāmāk lauku apvidos parādās ainas, kas prātam nav aptveramas – mežus un tīrumus pārņēmušas mežacūkas, mazdārziņus, pagalmus, pat pļavas – kurmji, savukārt upes – bebri, kas ar savu veikumu pārpludina arī apkārtējās palienes, bet, uzbūvētajam dambim trūkstot, izskalo ceļus. Ja sākotnēji lauku ļaudis darīja, ko varēja, lai zvēri nepārņemtu varu cilvēku apsaimniekotajās platībās, tad tagad, šķiet, cenšas sadzīvot ar to, jo neredz iespējas, kā cīnīties. Dzīvnieki savukārt tieši pretēji – nepiekāpjas cilvēka priekšā, bet kļūst pārdroši un nekaunīgi.
Aizvadītajā nedēļā mani pārsteidza skats Jaunpiebalgas pusē – mežacūku postījumi nu novērojami arī uz grants ceļiem. Pašvaldības ceļa mala vairāku metru garumā bija cūku šņukuru uzrakta. Pēc dažām dienām tika noprovēts arī privātceļš, kas sākts veidot vien pērn. Ko tur, grantī un akmeņos, cūkas meklēja, nav saprotams. Tā vien šķiet, ka tās kacina medniekus, kuri neprotas godam paveikt savu darbu.
“Daba pati parādīs, kā vajag darīt”, citējot tagadējo zemkopības ministru, reizumis man māca tēvs, kad veicu kādu lauku darbu. Padoms lietderīgs un ne reizi vien bijis īstā gudrība kāda darba paveikšanā, bet kā saprast to, ko daba cenšas parādīt ar meža zvēru izdarībām? Vai to, ka cilvēks zaudē saimnieka godu savā zemē? Vismaz tāda sajūta pārņem, kaut dažas dienas padzīvojot laukos. Attiecībā pret cilvēkiem dzīvnieki, šķiet, guvuši skaitlisko pārākumu. Vai maz citādi pērnvasar, dzīvojot laukos, Piebalgā, tik bieži izdotos saskrieties ar citkārt nesastaptiem savvaļas iemītniekiem – lūsi, āpsi, caunu, ūdeli. Stirnas un zaķus, kas droši nāk augļu koku un ogu krūmu dārzos, nav vērts nemaz vairs pieminēt. Citviet tikai pārsimt metru no saimniecības dīķī redzēts nolaižamies gulbju bars, kas it nemaz nejūt bijību pret cilvēku. Bet žuburotie aļņa ragi, ko sēņojot atradu netālu no mājas mežā nomestus, lika pārdomāt, cik droši ir doties dabā vienai. Sastapties aci pret aci ar šādiem zvēriem diez ko omulīgi vis nebūtu. Anda Dzenža
Komentāri