Krievijas noteiktais pārtikas preču importa aizliegums skars arī daudzus Latvijas uzņēmējus. Notikušais kārtējo reizi atgādina, cik sarežģītas var veidoties Latvijas ekonomiskās attiecības ar Krieviju. Ja kādam uzņēmumam notikušais ir nācis kā negaidīts pārsteigums, tas nozīmē, ka šis uzņēmums vienkārši nav izvērtējis savas darbības riskus.
Kopš Krievija gada pirmajā pusē anektēja Krimas pussalu, Eiropas Savienība un ASV ir izziņojušas vairākas pret Krieviju vērstu sankciju kārtas. Starptautiskajās attiecībās sankcijas bieži vien ir tikai attieksmes paušanas veids, jo nav daudz gadījumu, kuros īsā termiņā starptautiskajai sabiedrībai būtu reāli izdevies mainīt atsevišķu valstu nostāju. Arī Krievijai rietumvalstu sankcijas nav likušas mainīt savu līdzšinējo politiku. Tomēr nevar nepamanīt, ka šāda starptautiska vēršanās Krieviju ir aizkaitinājusi. Tās pretreakcija – prezidenta dekrēts par sadarbības ierobežošanu ar valstīm, kas šīs sankcijas noteikušas vai tās atbalstījušas. Dienu vēlāk – konkrētu preču saraksts, ko Eiropas Savienības valstīm, ASV, Austrālijai, Kanādai un Norvēģijai nebūs ļauts ievest Krievijā.
Uzņēmumi gan Latvijā, gan citās valstīs šo importa aizliegumu izjutīs. Tomēr Latvijā pašlaik nav nekāda pamata panikai. Pēc Latvijas Bankas aprēķiniem pārtikas produkti un dzērieni, pret kuriem ir piemērotas sankcijas, pērn veidoja 2,6 procentus no Latvijas kopējā eksporta. Sankcijas problēmas radīs ne tikai pārtikas ražotājiem, bet arī daudziem citiem, kas ir iesaistīti kādā no pārtikas ražošanas, iepakošanas un transportēšanas posmiem. Taču aizliegums neskar visus Latvijas pārtikas uzņēmumus, kas savus ražojumus sūta uz Krieviju. Pagaidām var uzelpot arī šprotu ražotāji – tās Krievijā drīkstēs ievest. Neskatoties uz to, tieši šo uzņēmumu pārstāvji pašlaik ir vieni no aktīvākajiem trauksmes cēlējiem. Zivju konservu uzņēmuma “Brīvais vilnis” vadītājs Arnolds Babris pat paziņojis, ka valdībai tagad ne tikai jāpalīdz meklēt jauni tirgi, bet grūtībās nonākušie uzņēmumi arī jādotē. Ekonomikas ministrija nudien ir formulējusi virkni rīcības virzienu Latvijas uzņēmumu atbalstam pašreizējā situācijā – to vidū tiek minēts ne tikai atbalsts jaunu eksporta tirgu meklēšanai, bet arī nodokļu brīvdienu piešķiršana, lai mudinātu uzņēmumus neatlaist darbiniekus, gan pircēju mudināšana iegādāties neveiksmīgo eksportētāju preces Latvijas veikalos. Galu galā, valsts ir ieinteresēta, lai uzņēmumi turpinātu pastāvēt. Taču nebūt nav pašsaprotami, ka sankciju skartajiem uzņēmumiem pienākas īpaša attieksme.
Vairāk uzmanības pašlaik būtu veltāms pašu uzņēmēju atbildībai par saviem lēmumiem un zaudējumiem, kas to dēļ radušies. Pašlaik notiekošais nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad Krievija ar ekonomiskiem līdzekļiem mēģina panākt politisku ietekmi. Pietiekami daudz reižu to ir pieredzējuši gan Latvijas, gan ārvalstu ražotāji. Izmantojot pārtikas kvalitātes ieganstus, Krievija jau iepriekš ir aizliegusi pārtikas un dzērienu ievešanu no dažādām valstīm. Rūpes par savu iedzīvotāju veselību ir slavējama rīcība, taču zīmīgi, ka ar pārtikas kvalitāti problēmas atklājas tieši tām valstīm, kurām ir šādas tādas nesaprašanās ar Krieviju. Jau pirms pašreizējā paziņojuma par rietumvalstu preču embargo Krievija bija aizliegusi ievest, piemēram, Moldovas vīnus un pienu no Ukrainas.
Daudzi Latvijas un ne tikai Latvijas ražotāji pēdējos gadus uz šiem procesiem ir tikai noskatījušies un secinājumus nav izdarījuši. Kamēr vien durvis uz kaimiņvalsts tirgu ir vaļā, tikmēr šie uzņēmēji pa tām ir veduši savus labumus iekšā un priecājušies par plašo Krievijas tirgu. Taču it kā tik pievilcīgais Krievijas tirgus, kas daudziem ir pavēris lielas peļņas iespējas, vienā mirklī var aizvērties. Diez vai bija nepieciešams sagaidīt pagājušās nedēļas paziņojumu par importa aizliegumu, lai atcerētos par Krievijas īpatnībām.
Normāla biznesa prakse ir tāda – ja uzņēmums nespēj pārvaldīt riskus un visas olas liek vienā groziņā, tas agri vai vēlu nonāks grūtībās. Katram biznesmenim ir tiesības uzņēmumu vadīt pēc saviem ieskatiem – tai skaitā izvēloties ne pārāk tālredzīgu taktiku. Taču, kad grūtības pienāk, šādam biznesmenim ir jāizdara secinājumi par to, kā noteikti viņa lēmumi noveda pie noteikta rezultāta. Pretējā gadījumā ir jājautā, ar ko vieni uzņēmēji ir labāki par citiem un kāpēc dažus kļūdainus lēmumus drīkst pieņemt, jo to sekas kāds sola mazināt, bet citus – nē.
Šis ir atgādinājums, kāpēc Latvijai ir prātīgi stiprināt ekonomiskās attiecības ar valstīm, kas pret mums ir politiski draudzīgas. Tāds darbības virziens krietni mazinātu iespēju, ka mūsu ražojumiem pēkšņi tiek aizcirstas durvis. Un tā vietā, lai stāstītu, ka citos tirgos mūsu preces un pakalpojumi nav vajadzīgi, derētu biežāk atminēties, ka netrūkst piemēru par pretējo – ir gan vajadzīgi, ja vien tiek prasmīgi izveidoti un pasniegti. Šāda veidošana un pasniegšana, nenoliedzami, ir ļoti sarežģīta un ne katram pa spēkam. Taču ir aizvien skaidrāk redzams, ka tā ir reālistiskākā izvēle. Jānis Buholcs
Komentāri