Vasarā Latvijā gribas dzīvot trīs reizes ātrāk un krāsaināk. Pati daba parūpējas, lai tā arī šķistu, ka Latvijā laiks ir trīs reizes ātrāks un dzīve tik skaista kā kino. Pamosties – vienalga cik agri, bet gaisma jau modusies pirms tevis. Beidz darbu – vienalga cikos, bet gaisma strādās ilgāk par tevi. Atliek iet, darīt, būt un sapņot – vasara tam ir kā radīta. Taču cilvēkam nekad nav gana. Ja gaismas pietiek, nāk vēlēšanās izjust vēl kaut ko – tādu īpašu. Es parasti vēlos, lai mana iztēle atraisās, piedāvājot skaistas domas.
Mēs smejam, ka skaisti notiek tikai kino. Izrādās, ne tikai, arī dzīvē, īpaši Latvijas vasarā! Noeju pa lielajām kāpnēm Cēsu Pils parkā uz sarīkojumu un sajūtos kā muižnieku rīkotā ballē. Tādu atminos redzējusi filmā “Purva bridējs”, kad aktieris Uldis Pūcītis Edgara lomā šajā pašā parkā trakā dejā grieza Olgu Dreģi.
Braucu pa Raiskuma ceļu un nogriežos uz Ungurmuižu tieši tajā pašā līkumā, kurā žigulim pie stūres “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā” brauca Uldis Dumpis. Manai mašīnai pa priekšu gan nebrauc mocis ar Boļeslavu Ružu – pie stūres, bet vienalga ir kā filmā – traki moderno auto, kas uz zemes ceļa saceļ putekļus, tā gribas apdzīt!
Uzkāpju Ērgļu klintīs pie Gaujas, lai, paveroties tālumā un arī upes draudīgajos atvaros, sajustu dabas varenību. Ienāk prātā, kādas lūgšanas varenajai dabai no šejienes raidīja Astrīda Kairiša, “Pūt, vējiņos” filmējoties Zanes lomā.
Jaunraunai bez smaida vispār nav iespējams izbraukt cauri. Allaž atminos, kādas jautras epizodes filmā “Dāvana vientuļai sievietei” te iemūžinājuši foršie veči – lūrētāji uz dāmu slaidajām kājām – Leons Krivāns, Gunārs Placēns un Eduards Pāvuls.
Karstas vasaras dienas aizvadot Vidzemes akmeņainajā jūrmalā, ne tikai jūra, smiltis un no tām izlīdušie akmeņi iedvesmo, stiprina garu, bet domas krāsainākas dara arī tēli no filmām. Tāpēc nav pat jāsēž pie televizora. Jūras krasts pie sarkanajām smilšakmens klintīm Vijai Artmanei
Džūlijas lomā filmā “Teātris” bija kaut kur pie Francijas, un manī arī uzvējo asociācijas ar silto Vidusjūru un karstajiem akmeņiem. Taču izejot no ciemata Tūjā un atspiežoties pret priedi, lai skatītos, kā saule krāsojas sārta, sajūtu, cik daudziem no mums jūra ir neatņemama dzimtenes daļa, bez tās būtu grūti dzīvot. Ne tikai vasarā, bet visā būtībā. To uzjundī pēdējais kadrs filmā “Ilgais ceļš kāpās” ar Lilitu Ozoliņu saulrietā pie jūras. Mairita Kaņepe
Komentāri