Šīgada vēlais rudens šķiet tāds garlaicīgi rimts. Atskrēja aukstums uz pāris dienām, laikam neiepatikās, un prom bija. Bet trakie makšķernieki dažā mazā ezeriņā paguva uz ledus pasēdēt un kādu zivi apmānīt. Atkal ārā patīkami silts vējiņš. Tam gan darba vairs nav, jo iepriekšējais jau paguva kokiem noraut lapas. Atliek vien pluinīt meiteņu matus, jo tik siltā laikā jau cepures galvā neliek. Drīz atkal kļūšot aukstāks. Tā pavisam nemanāmi – vakarā silts, no rīta sals kož vaigos. Laikapstākļiem savi likumi, straumes okeānos un vēji nolemj, un viss dabas varenums pakļaujas. Tikai cilvēks turas pretī. Lasa ticējumus, pēta, cenšoties uzzināt, kāda būs ziema, vai tā būs vispār. Tāpat skaidrs – ziema būs vai nu auksta, vai silta, bet būs. Ticējums vēsta – ja bērzs dzeltē no apakšas – pavasarī labība jāsēj vēlu, bet, ja no augšas, tad agri. Bērziem vēl tagad kā rudu lapsu astes redzamas krāsainas galotnes. Tā zīme, ka ziema būs gara. Un tajā varēs tik daudz ko sadarīt. Gan labus darbus, gan blēņas.
Rimtais rudens mudina uz runāšanu. Laikam tā cerot pieklusināt vēju un aizstāt
putnu pierasto dziedāšanu rītos, sveicot sauli. Ak, Kungs, kas tik šoruden nav sarunāts! Tumšais un drēgnais laiks jēlības, ģeķības un aplamības iemin dubļos. Jācer, ka pa ziemu izsals un pavasarī vairs nedīgs. It kā jau nevajadzētu būt iemeslam, vēlēšanas taču nav gaidāmas.
Televīzijas ekrāns atkal pilns ar vietējām šausmām – ne tikai visi zog, bet arī elektrība kļūs dārgāka. Sēžot siltumā, var gan krist panikā, gan omulīgi pasmaidīt. Tā vienkārši notiek, un vari raudāt, smiet, sist galvu pret akmeni vai otrādi, tāpat neko neietekmēsi. Visprātīgākais – ļauties rimtumam. Nolikt visu plauktā – bezjēdzīgi steidzīgos darbus, bezcerīgās domas – un vismaz līdz Mārtiņiem ļauties, lai rudens vējš nes. Tas nekas, ka brīžam liks apmest kūleni. Varbūt tā vajag. Sarmīte Feldmane
Komentāri