Statistika par skolēnu skaitu valstī nepielūdzami rāda, ka pamatskolu beidzēju šajā un turpmākajos gados būs krietni mazāk, nekā ir dotas iespējas iestāties un mācīties lauku vidusskolās un profesionālajās vidusskolās laukos, mazpilsētās.
Tie, kas veido izglītības politiku valstī, to labi redz, un šajā situācijā pragmātiskākais lēmums ir skolas koncentrēt, panākt, lai tās būtu piepildītākas, lai klases, kuru priekšā stājas kvalificēts mācību spēks, būtu lielākas, solos sēdētu vismaz seši pāri jauniešu. Virknē lauku vidusskolu jau pirms diviem trim gadiem tā vairs nebija. Vairākās vidusskolās visās trijās klasēs – no 10. līdz 12. – bija vairs tikai divpadsmit skolēnu. Zinot to, ka jaunieši mācās ne tikai no pedagogiem, bet daudz ko apgūst no saviem vienaudžiem, mācoties viens no otra, cenšoties tikt līdzi ar prasmēm sportā, mākslā, erudīcijā, un ko diktē laikmets, var tikai iedomāties, cik lielas kļūst atšķirības starp jauniešiem maziņās un lielās klasēs.
Skolotāji, lai cik labi savā profesijā, vairs nespēj aizturēt 9. klašu absolventu aizplūšanu no dzimtās skolas, no sava novada vidusskolas. Jaunieši neizvēlas apgūt vidējo izglītību laukos, viņi dodas uz pilsētām. Vienus aizvilina tuvākā, ar satiksmi viegli sasniedzamā, citi dodas tālāk, arī uz Rīgu.
Izglītības un zinātnes ministrija jau pirms kāda laika sāka diskusijas, ka 2015./ 2016. mācību gads varētu būt īstais, kurā atkārtoti noteikt minimālo skolēnu skaitu vidusskolas klases atvēršanai. Ja tā būtu noticis, tad, visticamāk, jau šoruden mēs pieredzētu vidusskolas posma slēgšanu vairākās lauku un mazpilsētu vidusskolās. Bijušajā Cēsu rajonā no septiņām lauku vidusskolām tas skartu vismaz trīs, četras mācību iestādes. Sešpadsmit un vairāk gadus sasniegušajiem nāktos doties desmit, divdesmit kilometru tālāk no mājām, lai ieplūstu klasēs, kurās ir divpadsmit un vairāk skolēnu.
Taču Izglītības un zinātnes ministrija attiecībā uz šo mācību gadu nekādu lēmumu vidusskolēnu skaita regulēšanā nav pieņēmusi, atgādinot, ka lēmumam par minimālo skolēnu skaitu vidusskolas klasēs jāseko un tam esot jābūt izsvērtam. Tādam, kas turpmākajos gados Latvijas vidusskolas noturētu kvalitatīvi augstā izglītības līmenī.
Kāpēc Izglītības ministrija ar lēmuma pieņemšanu nav steigusies? Arī tāpēc, ka lēmums jāsaskaņo ar sociālajiem partneriem. Tā ir gan Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, gan Latvijas Pašvaldību savienība. Ja, vidusskolas koncentrējot, katram attiecīgā vecuma jaunietim atradīsies vieta mācību iestādē un pašvaldība var parūpēties par ceļa izdevumu daļēju segšanu, tad vidusskolu pedagogi nonāktu citā situācijā. Dramatiskākais no tiem ir atlaišana – bezdarbs. Pārmaiņas izglītības iegūšanā vēl vairāk veicinātu jauniešu un pedagogu aizplūšanu no laukiem, savā ziņā vēl vairāk atstājot negatīvas pēdas novadu turpmākajā attīstībā, kurā trūks ģimeņu ar bērniem, vēl vairāk trūks augsti izglītotu speciālistu.
Pēdējā no Latvijā īstenotajām administratīvi teritoriālajām reformām pieprasīja, ka katrā novadā jābūt vidusskolai. Pagājuši pieci seši gadi, notikušas iedzīvotāju sastāva izmaiņas, ņemot vērā zemos dzimstības rādītājus, lauku iedzīvotāju aizplūšanu uz pilsētām, kā arī turpinās ekonomiskā emigrācija no Latvijas. Tas valsts institūcijas spiež atkāpties no vairākiem būtiskiem uzstādījumiem, tajā skaitā saistībā ar izglītības iestāžu piedāvājuma koncentrēšanu. Taču, ja pēc gada, diviem Izglītības un zinātnes ministrija ar rīkojumu tomēr regulēs vidusskolēnu minimālo skaitu klasēs, tad radīsies novadi, kuros to vienīgā vidusskola pārtaps par pamatskolu.
Komentāri