Saeima ir atbalstījusi ideju par darba sākšanu, lai ierobežotu deputātu imunitāti. Ņemot vērā, ka iepriekšējos gados līdzīgas idejas nav guvušas atbalstu, šī procesa sākšana jau vien ir ievērības cienīga.
Vēsturiski dažādām amatpersonām piešķirtā juridiskā imunitāte ieviesta, lai mazinātu dažādu spēku iespējas ietekmēt viņu neatkarību, taču laiku pa laikam ir nepieciešams pārskatīt šādas aizsardzības lietderību un samērīgumu.
Satversmē noteiktā deputātu imunitāte sastāv no trim elementiem. Pirmkārt, deputātu nevar sodīt par viņa izteikumiem amata pienākumu pildīšanas laikā. Otrkārt, nedrīkst ierobežot deputāta brīvību. Treškārt, deputātu nedrīkst saukt pie administratīvās vai kriminālatbildības bez Saeimas piekrišanas. Satversmes grozījumu iecere skar tikai pēdējā elementa daļu, kas attiecas uz administratīvo atbildību.
Nav labāku argumentu pret šīs imunitātes samazināšanu kā tas, kādos gadījumos pārskatāmā pagātnē Saeimai ir bijis jābalso par to, vai atļaut administratīvi sodīt deputātu. Tie ir bijuši saistīti ar ceļu satiksmes negadījumu izraisīšanu un noteikumu pārkāpumiem, amatu nelikumīgu apvienošanu, kļūdām vai nepilnībām amatpersonas deklarācijas aizpildīšanā. Jāatgādina, ka deputāti pagātnē nudien ir arī pasargājuši savus kolēģus no pelnītiem žagariem, piemēram, par ātruma pārsniegšanu.
Tomēr absolūtajā vairumā šajos gadījumos nav īpašu šaubu par to, ka deputāts nudien ir nogrēkojies. Tie nav nekādu ļauno konkurentu piespēlēti un uzvērpti pārkāpumi, bet gan tādi, kurus konkrētie deputāti ne tikai paši nudien ir pastrādājuši, bet arī parasti tos atzīst. Citiem vārdiem – mūsu pieredze rāda, ka pastāvošā kārtība gluži vienkārši traucē deputātu raitu sodīšanu, nevis, saskaņā ar imunitātes ideju, pasargā viņus no sava darba pienākumu pildīšanas.
Ir gan arī dzirdēti apgalvojumi, ka nepieciešamība Saeimai balsot par kolēģa sodīšanu nodrošina to, ka par pārkāpumu uzzina plašāka sabiedrība. Šāda publicitāte savukārt varētu atturēt tautas priekšstāvjus no sliktas uzvedības. Protams, ir jau žēl, ka deputātu vidū ir tādi, kurus no likuma pārkāpumiem attur nevis tikumiskās jūtas, bet tikai publiska kaunināšana. Tanī pašā laikā arī pašreizējais deputātu imunitātes mehānisms negarantē, ka visi noziegušies politiķi nudien izjūt, ko nozīmē šāda veida publicitāte. Ja policists, kurš sodu uzliek, sodāmajā neatpazīst tautas priekšstāvi, tad tāpat pastāv iespēja, ka šis deputāts sodu samaksās klusām un no visas ažiotāžas izvairīsies.
Cits stāsts ir par kriminālvajāšanas imunitāti. Nav noliedzams, ka arvien kāds no politiķiem pamanās iekulties ar nopietnākiem tiesu darbiem ciešāk saistītās situācijās. Šīs nedienas laiku pa laikam ir bijušas saistītas ar arī konkrētā politiķa vispārējo reputāciju. Šķiet, spilgtākais piemērs bija 2011. gadā, kad Saeima paglāba Aināru Šleseru no kratīšanas. Tomēr, atšķirībā no administratīvajām lietām, krimināllietas, kurās politiķi ir iesaistīti, parasti ir krietni sarežģītākas un diskutablākas. To apliecina kaut vai tas, kā tiesām veicas ar dažādu kādreizējo vai esošo ietekmīgo politiķu lietu izskatīšanu un vainas izvērtēšanu. Tas nozīmē, ka intrigu vērpējiem visās pusēs šī ir krietni pateicīga telpa, kurā nepieciešamības gadījumā var radīt publisku priekšstatu par dažādiem esošiem vai iedomātiem pārkāpumiem, tādējādi pavisam jūtami traucējot deputāta darbu vai ietekmējot viņa lēmumus.
Un tomēr arī šīs īpašās politiķu privilēģijas pašas nenoliedzami var atsevišķiem politiķiem dot brīvākas rokas, lai darītu to, ko viņiem neklātos darīt. Tāpēc attieksme pret šo imunitātes elementu būtu jāveido pamatojoties uz to, kā tā vairumā gadījumu tiek izmantota. Piemēram, ja izrādās, ka bieži par kādu no deputātiem interesējas varasiestādes, tad ir jāizšķir – vai tas biežāk liecina par politiķu šaubīgiem darījumiem un to, kāda Saeima tad mums ir ievēlēta, – vai arī par savstarpējo izrēķināšanos. Par laimi, nav jau tā, ka pašreizējā Saeimas sastāvā šī būtu liela problēma. Tanī pašā laikā mums ir deputāti, kuri jūtas vai ir jutušies tik neaizskarami, lai izaicinoši prasītu apsargam: “Tu zini, kas es esmu?” (Artuss Kaimiņš) vai draudētu policistam: “Tu šeit vairs nestrādāsi!” (Jānis Dombrava).
Tagad sākotnējo atbalstu guvusī ideja par administratīvās imunitātes atcelšanu ir labs sākums, lai izvērtētu deputātu privilēģiju pamatotību. Kāpēc deputāti par to ir aizdomājušies tikai tagad? Labs jautājums. Nav jau tā, ka šī ideja pirmo reizi būtu izskanējusi tagad. Jau 8. Saeimas laikā 2005. gadā ko tādu gribēja panākt “Jaunais laiks”. Zīmīgi, ka tā pati Saeima, kas tagad ir atbalstījusi darbu pie Latvijas Reģionu alianses virzītajiem Satversmes grozījumiem šinī jautājumā, noraidīja līdzīgu ideju, kuru bija izteikusi “Saskaņa”. Tas atgādina par samudžināto likumdošanas procesu, kurā idejas tiek atbalstītas vai noraidītas ne tikai to pamatotības, bet arī politisko draugu un nedraugu attiecību dēļ.
Taču arī turpmāk draugu un nedraugu attiecības šo iecerēto grozījumu slīpēšanā un pieņemšanā būs izšķirīgi svarīgas. Lai varētu grozīt Satversmi, kas nosaka deputātu aizsardzību, ir nepieciešams divu trešdaļu deputātu atbalsts. Līdzšinējā pieredze rāda, ka šādu atbalstu savākt ir ļoti grūti.
Komentāri