Teroristu sarīkotajos sprādzienos Briselē dzīvību zaudēja vismaz 31 cilvēks. Notikušais kārtējo reizi licis pievērst uzmanību drošības riskiem un tam, kā šāda situācija veidojusies.
Par uzbrukumu ir atbildīgs teroristu grupējums “Islāma valsts”, kas bija saistīts arī ar pērn novembrī notikušajiem slaktiņiem Parīzē. Tas liecina, ka Eiropas ienaidnieks ir nostiprinājies un savā darbībā ir mērķtiecīgs. Nav runas par atsevišķiem triecieniem, bet gan par darbošanos lielāka ļaunā plāna robežās.
Šis ir karš. Karš bez frontes līnijas, bet skaidri identificējamiem savējiem un pretiniekiem. Šis ir karš, kurā nenotiek masveida armijas pārvietošanās, jo uzbrucēji mūsu aizmugurē ir jau tagad. Karš, kurā nozīmīgākais ierocis ir bailes.
Šī nav gluži jauna konflikta forma. Savulaik šīs metodes cīņā pret rietumiem demonstrēja arī grupējums “Al Qaeda”. Arī viņi ir atbildīgi par vairākiem terora uzbrukumiem Eiropā; arī viņu uzdevumā terora aktus savā valstī īstenojuši cilvēki, kas tur ir vai nu dzimuši, vai kļuvuši par tās pilsoņiem. Tagad, kad “Al Qaeda” starptautiskā ietekme ir mazinājusies, vietā ir nākusi cita, vēl brutālāka organizācija. Tagad Eiropai un visai Rietumu pasaulei no jauna un steidzamības kārtā jāatbild uz jautājumu: kā rīkoties?
Cīņā ar “Al Qaeda” ASV savulaik kā vienu no galvenajiem rīcības virzieniem izvēlējās konvencionālā kara metodes. Amerikāņi iebruka Afganistānā ar mērķi gāzt režīmu, kurš devis patvērumu teroristiem. Režīmu gan izdevās gāzt, taču rezultāts bija ieildzis un dažādās nozīmēs dārgi izmaksājis karš, kurā uzvarēt nebija iespējams. Vairums ASV karavīru Afganistānu tagad ir pametuši, taču šī valsts ir tālu no tādas, kādu ASV bija iecerējušas. 2003. gada iebrukums Irākā arī sākotnēji tika saistīts ar to, ka Irākas režīms it kā sadarbojies ar “Al Qaeda”, lai gan vēlāk izrādījās, ka šim apgalvojumam nekāda faktu seguma nav. Arī Irākas karš nenesa tādu rezultātu, kā Rietumi bija gaidījuši. Tā vietā ir milzīgs skaits civiliedzīvotāju upuru un nestabila valsts. Arī “Islāma valsts” izveidošanās un nostiprināšanās Irākā un Sīrijā ir tiešas sekas tam, kas reģionā ir noticis kopš ASV iebrukuma 2003. gadā.
Rūgta mācība ir gūta, tāpēc reti kurš Rietumos tagad runā par to, ka jāorganizē starptautiska koalīcija, lai sūtītu sauszemes karaspēku, kuram jācīnās pret “Islāma valsti”. Tā vietā rietumvalstis sliecas atbalstīt tādas piedalīšanās formas, kas nav vērstas uz ilgtermiņa saistībām – piemēram, gaisa uzlidojumu rīkošanu pret “Islāma valsts” pozīcijām. Cik šie triecieni vieni paši ir bijuši efektīvi, var diskutēt. Ir pazīmes, ka “Islāma valsts” sāk zaudēt dažas no savā kontrolē esošajām teritorijām. Taču ir skaidrs, ka pret terora uzbrukumiem, ko islāmisti rīko Eiropā un citviet, šādi aizsargāties nevar.
Lai būtu iespējams vājināt “Islāma valsti”, ir nepieciešams kas vairāk nekā tikai militāri triecieni. Šai organizācijai ir milzīgs dažāda veida atbalstītāju tīkls visā pasaulē, kas ļauj tai iegūt resursus – tai skaitā naudu, ieročus, kā arī savervētus cilvēkus, kas ir gatavi ceļot uz Sīriju, lai tur karotu. Ja rietumiem izdotos ierobežot šīs plūsmas, tad arī teroristu grupējuma pozīcijas krietni pavājinātos. Protams, to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt – ne jau visa globālā resursu plūsma atrodas ASV un tās sabiedroto kontrolē.
Vēl būtisks aspekts ir politiskā situācija Sīrijas un Irākas daļā, kas nav “Islāma valsts” kontrolē. Par politisko situāciju Sīrijā tur notiekošā kara dēļ ir grūti runāt – tur saduras daudzu ieinteresēto pušu intereses. Ar ko tas viss beigsies, pašlaik ir grūti minēt. Savukārt Irākas gadījumā situācija ir mazliet labāka. Viena no tās pašreizējām politiskajām problēmām ir dažādo reliģisko un kultūras grupu neapmierinātība ar savu ierobežoto pārstāvniecību valsts valdībā. Jo lielāka vietējo iedzīvotāju neapmierinātība ar valdību, jo lielāks atbalsts “Islāma valstij” un citiem grupējumiem. Līdz ar to, gluži tāpat kā situācija Irākā pēc ASV iebrukuma palīdzēja “Islāma valstij” izveidoties, apstākļiem mainoties, šīs organizācijas pozīcijas varētu pavājināties. Radikāļi masveidā var izvērsties tikai valstīs, kuru valdības nespēj pildīt savas pamata funkcijas.
Kamēr situācija Tuvajos Austrumos saglabāsies šāda, Eiropai nāksies pierast pie tā, ka apstākļi tur ietekmē apstākļus šeit. Jauni drošības pasākumi, vairāk uzraudzības, lielāks aizdomīgums. Šīs aktivitātes nepārtraukti arī atgādinās, kāpēc tā tagad ir norma.
Tā kā terorisma ierocis ir bailes, tad teroristiem, lai panāktu iecerēto, nemaz nav nepieciešams rīkot liela mēroga slaktiņus. Piemēram, autoavārijās ik gadu bojā iet krietni vairāk cilvēku nekā terora aktos Eiropā, bet to ietekme uz sabiedrību ir atšķirīga.
Starpību starp tādām valstīm, kas jau ir pieredzējušas terorismu, un tādām, kas nav, labi ilustrē cilvēku attieksme pret sabiedriskās vietās atstātām nepieskatītām mantām. Pirmajā gadījumā pret tām izturas kā pret ko tādu, ko saimnieks vienkārši varētu būt aizmirsis, bet otrajā apzinās, ka priekšmets var būt bīstams. Bailes, vienreiz izraisītas, turpina indēt vidi vēl ilgi.
Komentāri