Cēsis ir jauka un interesanta pilsēta. Priecē, ka, domājot par Vienības laukuma pārbūvi, arī pilsētas iedzīvotāji tika aicināti paust savas idejas, un tā nav vienīgā reize, kad pašvaldība aicinājusi cēsniekus piedalīties pilsētas un tās tradīciju tapšanā.
Tomēr ir kāds interesants novērojums – izskatās, ka Cēsīs pamazām tiek izskausti soliņi, kur cilvēkiem apsēsties, pavērot apkārtni un vienkārši atpūsties.
Protams, soliņi ir Cēsu Pils parkā, pie Jaunās pils, Maija parkā, taču pat Vienības laukumā tie atstāti tikai pie pieminekļa, bet ēnainākajās apstādījumu vietās gabaliņu tālāk to vairs nav. Turklāt vasarās, dažādu pasākumu laikā, kad pilsētā ir daudz cilvēku, apsēsties nav vietas arī šajos parkos, bet ne visi grib un var sēdēt zālājos.
Nereti nācies satikt galīgi aizkusušus gados vecākus cilvēkus, kuri saka, ka gribējuši iet kājām, jo tas taču esot veselīgāk, bet gājiens no pilsētas centra bijis pārāk tāls, jo pa ceļam nav soliņu, kur atpūsties. Tā arī ir, – piemēram, no “Maximas” gar Dubinskas dīķi uz Cēsu ģimnāzijas pusi ir jauks gājiens, bet soliņa gan neviena, pat ne autobusu pieturā. Līdzīgi, ja uz ģimnāzijas pusi iet no pilsētas centra. Domāju, ka tādu “maršrutu” bez soliņiem vēl ir ne viens vien.
Jāteic, ka neatkarīgi no vecuma arī ciemos atbraukušie agrāk vai vēlāk pamana, ka Cēsīs soliņus nemīl, un vaicā, kas noticis, kāpēc skaistajā un zaļajā pilsētā soliņi kļuvuši par deficītu. Parasti atbildu, ka laikam taču baidās no tā, ka soliņi kļūs par apmešanās vietu bezpajumtniekiem un dzērājiem, kuri tiešām ļoti veikli apgūst arī autobusa pieturas, it īpaši, ja tās ir tālāk no pilsētas centra. Iespējams arī, ka gados jauni, enerģiski cilvēki Cēsis pārstaigā kājām, bet autobraucējiem nav ne jausmas par soliņiem un to, vai un kāpēc tie vajadzīgi. Tomēr Cēsis nav izlases ļaužu pilsēta, tajās mīt arī cilvēki, kuri labprāt pavērotu apkārtni un atpūstos, mierīgi pasēžot uz soliņa. Nu, bet bezpajumtniekus un dzērājus dabūt prom no viņu apmetnes vietām uz soliņiem, manuprāt, pavisam vienkārši var pašvaldības policija – ik pa laikam atgādinot, ka soliņš nav brīvdabas kafejnīca.
Tādēļ domāju, ka vietā būtu aicinājums pilsētas pašvaldībai – apsēdīsimies uz soliņa un priecēsim kājas un sirdis!
Komentāri