Pagājušajā nedēļā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sinode grozīja Satversmi, tādējādi liedzot iespēju ordinēt sievietes mācītāja amatā. Šis notikums ir izraisījis visai plašas diskusijas arī ar baznīcu tieši nesaistītajā sabiedrības daļā – ko par šādu normu domāt mūsdienās.
Kristīgajai baznīcai Latvijas sabiedrībā ir visai liela ietekme. Saskaņā ar Tieslietu ministrijas apkopoto statistiku luterāņi ir lielākā konfesija, un tās draudzēs 2013. gadā bija gandrīz 713 tūkstoši cilvēku. Otra lielākā konfesija ir katoļi ar teju 390 tūkstošiem draudžu locekļu. Nākamie ir pareizticīgie ar 370 tūkstošiem. Dažādi garīdznieki ir itin plaši redzami un dzirdami medijos, viņi piedalās arī dažādos valstiski svarīgos pasākumos. Līdz ar to ir gluži likumsakarīga plašāka sabiedrības interese par to, kas notiek šajās organizācijās – tas, kā baznīca interpretē dažādus jautājumus, ietekmē arī to, ko daļa sabiedrības par šiem jautājumiem domā. Sieviešu ordinācijas tēma ir kas vairāk par baznīcas iekšējo lietu. Gluži tāpat kā baznīca izsaka viedokli par dažnedažādākajiem jautājumiem sabiedrībā, arī sabiedrībai – tai skaitā tās nereliģiozajai daļai – ir tiesības vērtēt baznīcas darbu.
Iesākumā ir jāatzīmē, ka LELB ir tiesības izvēlēties, kāda kārtība šajā baznīcā būs – vismaz kamēr nav runa par klajiem noziegumiem (tiesa, attiecīgo lēmumu var uzskatīt par diskrimināciju pēc dzimuma, kas arī ir aizliegta, bet lai nu šoreiz paliek). Konkrētā organizācija ar lielu balsu pārsvaru ir paziņojusi, ka mācītāja amatā sievietes tā redzēt nevēlas.
Jautājums līdz ar to ir ne tik daudz par to, vai šāds lēmums ir pieļaujams, bet gan – vai organizācija to var atļauties. Proti, ikvienai organizācijai ir jādomā arī par to, ka ar savu rīcību ir iespējams dalībniekus ne tikai piesaistīt, bet arī atbaidīt. Ja konkrētā organizācija sāktu uzspiest tādas normas, kas ir klajā pretrunā ar pašu sekotāju izpratni par labo un ļauno, pieļaujamo un nepieļaujamo, tad šī organizācija zaudētu savu pievilcību sekotāju acīs.
Tas tā varētu būt teju jebkuras organizācijas gadījumā, taču, ja runājam par reliģisku konfesiju, tad jautājums ir krietni sarežģītāks. Baznīca nevar tā vienkārši atteikties no tā, ko ir sludinājusi vakar, turklāt tā pretendē uz sekotāju vadīšanu, nevis paļaušanos uz sekotāju noskaņojumiem. Organizācijai, kas uzsver sevis sludinātās mācības pārlaicīgumu, mainoties ir pamats būt ļoti piesardzīgai, un ir jāseko līdzi, lai jauninājumi nemainītu tās kodolu. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka izmaiņas ir iespējamas. Jau tas vien, ka jautājums par sieviešu ordinēšanu bija balsojams, nozīmē, ka tīri teorētiski iznākums būtu varējis būt citāds.
Katolicismā spilgts pārmaiņu piemērs tam ir Vatikāna II koncils, kas notika no 1962. gada līdz 1965. gadam un tika sasaukts, lai apskatītu attiecības starp katoļu baznīcu un mūsdienu pasauli. Tā laikā tika formulēta virkne reformu – taču ir arī tādi katoļi, kas šīs reformas tā arī nepieņem. Tiesa, jautājumā par sieviešu mācītājiem Vatikāna viedoklis saskan ar LELB.
Ir saprotams arī tas, ka jautājums par sieviešu ordināciju nav tikai atsevišķu garīdznieku viedoklis, kas balstīts kādos personiskos apsvērumos. Gan katoļi, gan luterāņi liek galdā Bībelē pamatotus argumentus, kāpēc atbilde uz jautājumu ir šāda. Un vai tad kārtīgs kristietis var rīkoties pretrunā ar Svētajiem rakstiem?
Taču vienlaikus nav tālu jāmeklē piemēri, ka dažādi jautājumi, ieskaitot sieviešu ordināciju, tiek skaidroti atšķirīgi. Pajautājiet LELB konkurējošajai organizācijai – Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas (LELBĀL), kura sievietes ordinē, – un arī viņi sniegs rakstos pamatotu atzinumu, ka tas tomēr ir iespējams. Turklāt viņi nebūt nav vienīgā reliģiskā organizācija, kam nav problēmu ar sievietēm mācītājām. Dažādās konfesijās un reliģiskos novirzienos viedoklis nesakrīt par dažādiem jautājumiem, taču šoreiz īpaši izceļams ir aspekts, ka radikāli atšķirīgs viedoklis var būt pat vienas konfesijas pārstāvjiem.
Tas savukārt liek saskatīt mūsdienīgu ainu. Kristietība (un ne jau tikai tā) gadsimtiem ilgi ir pretendējusi uzturēt morāla absolūtisma lāpu un sniegt cilvēkiem atbildes par to, kādai būtu jābūt pasaules kārtībai un kas ir labi un kas – slikti. Taču tanī pašā laikā situācija piedāvā cilvēkiem brīvību šos jautājumus vērtēt pašiem. Ticīgie, kuru acīs LELB ir pārāk arhaiska, var iet uz LELBĀL vai uz vēl kādu citu baznīcu. Reliģiskie atzari katrs atsevišķi joprojām domā, ka skaidri zina, kādai ir jābūt vienīgajai pareizajai pasaules kārtībai. Taču, lai kā arī šiem atzariem pašiem tas nepatiktu, ticīgajiem ir izvēles iespējas starp šiem dažādajiem skaidrojumiem un konkurējošajiem piedāvājumiem. Tāpēc var vien aicināt ticīgos izspriest, kādu viņi paši redz sievietes lomu šodienas sabiedrībā.
Nobeigumā der atgādināt, ka Bībelē var atrast ne vienu vien norādi par tādu pasaules kārtību, kāda pašlaik vairs neeksistē – un labi, ka tā. Piemēram, tur ir aprakstīta verdzība, kas senajos laikos bija izplatīta prakse. Tas, vai verdzība tiek uzskatīta par pieļaujamu vai nē, konkrētajā laikposmā ir bijis atkarīgs no kristietības sekotāju pašu morālās nostājas un Svēto rakstu skaidrojuma. Tāpēc Bībele savulaik ir izmantota, gan lai argumentētu, ka verdzība ir saglabājama, gan arī to, ka tā ir atceļama. Sieviešu (ne)ordinācijas jautājums ir mazāk nežēlīgs, tomēr arī tas, kā redzams, izriet no interpretācijas. Varbūt pienāks diena, kad par sieviešu ordināciju Bībeles kontekstā diskutēt šķitīs tikpat absurdi kā par verdzības pieļaujamību.
Komentāri