Latvijas institūts ir sācis kampaņu “Gribu tevi atpakaļ”, kuras mērķis ir uzrunāt no Latvijas aizbraukušos cilvēkus un aicināt tos apsvērt atgriešanos. Kā labas gribas izpausme kampaņa ir pelnījusi ievērību, tomēr tās veidošanā un realizācijā ir trūkumi.
Aizbraucēji ir un paliek latvieši
Emigrācija no Latvijas ir bijusi nudien milzīga. Tomēr, sūrojoties par to, cik tukši dažviet ir Latvijas reģioni un ka tas ir Latvijas neseno attīstības līkloču un klupienu sekas, der atcerēties, ka Latvija šinī ziņā nav unikāla. Līdzīgus procesus ir piedzīvojušas arī citas Austrumeiropas valstis. Tas, protams, neatbrīvo no atbildības par lēmumiem, kas vienā vai citā veidā dažādos laikos ir ietekmējuši valsts attīstību. Tomēr tas, ka daudzi cilvēki izmanto piekļuvi Eiropas darba tirgum, viens pats vēl nav nekāda apsūdzība Latvijas varēšanai vai nevarēšanai. Arī ar vislabāko pārvaldību jūtamas attīstības līmeņa atšķirības starp Latviju un Rietumeiropu saglabāsies vēl ilgi, kamēr tas tā būs, netrūks cilvēku, kuri aizbrauks.
Emigrācijas sekas ir pamatīgas – tai skaitā ekonomiskas, bet ne jau tikai. Pirms dažiem gadiem Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans bija aprēķinājis, ka emigrācijas dēļ Latvija ik gadus zaudē piecus līdz astoņus procentus no iekšzemes kopprodukta – tas nozīmē, ka par šādu apjomu Latvijas ekonomika potenciāli varētu palielināties, ja aizbraucēju darbs un zināšanas tiktu izmantoti tepat. Nesen Starptautiskā Valūtas fonda pētnieku publiskotā dokumentā “Emigrācija un tās ekonomiskā ietekme uz Austrumeiropu” reģiona griezumā sniegti līdzīgi secinājumi – tur ir runa par Austrumeiropas nenopelnītiem septiņiem procentiem no iekšzemes kopprodukta. Rezultāts faktiski ir tāds, ka emigrācija tikai palēnina Austrumeiropas valstu pietuvošanos Rietumeiropas līmenim.
Taču uz aizbraucējiem nevajag skatīties kā uz Latvijai zudušiem. Ievērojama daļa no viņiem joprojām identificējas ar Latviju, viņiem šeit ir tuvinieki un draugi. Daudzi ārzemēs strādājošie sūta naudu uz Latviju, tādējādi gan tiešā veidā palīdzot saviem tuviniekiem, gan arī netiešā veidā veicinot arī Latvijas ekonomiku. Un, pats galvenais, jāatsakās no pieņēmuma, ka cilvēka fiziska neatrašanās Latvijā nozīmē, ka šis cilvēks mums ir zaudēts. Neviens, kas zina latviešu valodu, saprot latviešu kultūru un kam ir vismaz emocionāla saikne ar valsti, nav zudis. Mūsdienās fiziskais attālums reti kad ir šķērslis.
Atgriešanās šķēršļi
Aizbraucēju saiknei ar valsti gan ir sarežģīti aspekti. Pēdējā laikā Latvijā tapušie pētījumi apliecina, ka interese par Latviju šiem cilvēkiem ir liela – taču vienlaikus viņos ir arī daudz citu emociju un attieksmju. Ievērojama daļa aizbraucēju atpakaļ netaisās – gan tāpēc, ka ārzemēs ir izveidota karjera vai ģimene, gan arī tāpēc, ka ir vīlušies Latvijas valstī vai arī vienkārši apvainojušies uz to. Nav vērts runāt par to, cik šī apvainošanās ir vai nav “pamatota”. Ja cilvēks citā valstī jūtas labāk un tur ir ieguvis to, kā trūkst šeit, – tie ir viņa lēmumi.
Cits jautājums, ko Latvija reāli var darīt, lai veicinātu cilvēku vēlmi atgriezties. Runa ir gan par itin pašsaprotamiem virslīmeņa plāniem, kas saistīti ar Latvijas ekonomiskās situācijas un savstarpējo attiecību klimata vispārējo uzlabošanos, gan arī par pavisam konkrētu problēmu risināšanu, ar ko saskaras atbraukušie. Piemēram, par ārzemēs dzimušo latviešu bērnu iespējām iet vietējās skolās (nereti viņu valoda sākotnēji nav tik laba) un par ārzemēs ģimeni izveidojušo latviešu dzīvesdraugu iespējām veidot savu dzīvi šeit. Noteikti ir jādomā, kā ērtāk, operatīvāk un saprotamāk valsts varētu sniegt visu informāciju par daudzajiem jautājumiem, kas varētu būt saistīti ar pārcelšanos atpakaļ uz Latviju.
Sauklis un saturs
Un te nu mēs nonākam pie kampaņas “Gribu tevi atpakaļ”. Savā pašreizējā formā tā sastāv no pāris vienkāršiem un ne visai interesantiem videoklipiem un tīmekļa vietnes, kurā cilvēki cits citam uz e-pastu var nosūtīt kartīti ar vēstījumu, ka cilvēks tiek gaidīts atpakaļ. Pa starpām gan notiek arī atgriešanās pieredzes stāstu popularizēšana, kas jau ir jēgpilnāks darbības virziens.
Diezin vai starp aizbraukušajiem, kurus Latvijā kāds personiski tik tiešām gaida, ir daudz tādu, kas nezinātu, ka viņus gaida. Taču katram no aizbraucējiem ir savi apsvērumi, kāpēc viņš dzīvo tur, kur dzīvo. Šis “gribu tevi atpakaļ” sauklis tādā situācijā darbojas vairāk kā atgādinātājs, kāpēc ir tā, kā ir, nevis situācijas mainītājs.
Latvijas institūts runā, ka pasākums ir sācies “ar emocionālu saukli”. Būtu gan interesanti pavērot, tieši kādas emocijas kuram šī frāze izraisa. Galu galā, arī vien kampaņas pirmajā daļā ar vienkāršu saukli būs par maz; saturu arī vajadzēs.
Latvijas institūta direktore Aiva Rozenberga gan uzskata, ka kampaņa ir izdevusies, jo tā kļuvusi atpazīstama. Atpazīstamība ir ērts kritērijs, jo par šo pasākumu pašlaik nudien daudz runā. Bet kampaņas mērķis, atgādināšu, it kā tomēr ir cits – uzrunāt aizbraucējus un pateikt, ka viņi Latvijai ir svarīgi. Vai šī mērķa grupa tādu vēstījumu ir uztvērusi? Spriežot pēc ārzemju latviešu izteikumiem medijos, ir pamats piesardzībai.
Pierādīt, ka grib atpakaļ
Latvijas institūts informē, ka akcijai būs arī turpinājums – semināru rīkošana valsts iestāžu darbiniekiem, lai rādītu, kā uzlabot komunikāciju; stiprināt valsts vispārējo izpratni par emigrāciju un tās cēloņiem; sadarbība ar ieinteresētajām pašvaldībām un aicinājumi tām veidot piedāvājumus aizbraukušajiem novadniekiem. Lielā mērā tikai pēc šīm nākamajām aktivitātēm būs iespējams redzēt, kāda ir abu pušu – aizbraucēju un Latvijas iestāžu un citu pārstāvju – savstarpējā interese un spēja rezultatīvi saprasties.
Lai Latvija varētu pārliecinoši demonstrēt, ka vēlas uzturēt saikni ar aizbraukušajiem, kampaņai ir nepieciešama sasaiste ar valdības politiskām nostādnēm un valstisku apņemšanos. Pretējā gadījumā virkni praktisko šķēršļu, kas pašlaik gribētājiem traucē atgriezties, novērst būs grūti.
Komentāri