Uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš pēdējās nedēļās ir kļuvis par mediju zvaigzni. Kopš viņš izpelnījies uzmanību, kļūstot par aizdomās turēto divos kriminālprocesos, miljonārs žurnālistiem ir klāstījis par dažādiem saviem darījumiem. Šie izteikumi ļauj gūt priekšstatu par lietu kārtību, kādu Latvijā vēlētos redzēt tie, kuru rīcībā ir gana daudz līdzekļu, lai pieteiktos komandēt parādi.
J. Krūmiņš ir viena no iesaistītajām personām, uz kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir vērsis uzmanību saistībā ar aizdomām par partijas “No sirds Latvijai” un Zaļo un zemnieku savienības nelikumīgu finansēšanu. Uzņēmējs ir runīgs un pēdējo nedēļu laikā labprāt stāstījis par savu sadarbību ar dažādām amatpersonām un politiķiem.
Piemēram, J. Krūmiņš apgalvoja, ka Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētājai Aijai Orniņai uzdāvinājis “divsimt līdz trīssimt tūkstošus” un iedevis dzīvokli Jūrmalā. Un, nē, tā neesot kukuļošana, jo tiesnese no viņa naudu varot dabūt “tāpat vien”, un, nē, šis atbalsts neesot saistīts ar nepieciešamību palīdzēt kādam savam paziņam tiesvedībā.
Tāpat J. Krūmiņš esot piešķīris naudu Eiroparlamenta deputātes Ivetas Grigules kampaņai un aktīvi iesaistījies arī Ingunas Sudrabas politiskā spēka “No sirds Latvijai” balstīšanā, tai skaitā pierunājot vairākus cilvēkus šai partijai pievienoties, un savedis kopā partiju ar tās finansētājiem. Taču neko sliktu izdarījis viņš nejūtas un ir izteicies, ka neuzskatītu sevi par likumpārkāpēju pat tad, ja būtu devis citiem naudu, kas paredzēta ieskaitīšanai partiju kontos. Un tas nekas, ka šāda ziedošana caur starpniekiem ir aizliegta.
Ar šo visu J. Krūmiņš naski reklamē grāmatu, kuru pašlaik rakstot. Tajā uzņēmējs vēstīšot par laiku kopš Latvijas neatkarības atgūšanas – par to, kā veidojušies noziedzīgie grupējumi un kā dažādi politikā ienākušie ļaudis domājuši nevis par valsti, bet gan par dažādu iespēju izmantošanu, lai sev nodrošinātu pārticību.
Nav šaubu, ka ļaudis, kam dažādos laikposmos vai pašlaik ir teikšana pār politiskajiem procesiem un ekonomiskajiem resursiem Latvijā, ir pelnījuši, lai par viņiem rakstītu. Tas, ka dažādi publiski zināmi un arī mazāk zināmi savtīgi darījumi Latvijā ir notikuši, kā arī tas, kuri ir bijuši un ir ietekmīgie cilvēki, nav nekāda negaidītā atklāsme. Taču vienalga, cik realitātei atbilstošas ir viņa izklāstītās detaļas, ir skaidrs, ka J.Krūmiņš nav nekāds taisnības cīnītājs un visas sabiedrības labuma atbalstītājs. Manuskriptā uzņēmējs norāda, ka nodaļu par “Andri un Aivaru” viņš nemaz nebūtu rakstījis, bet tieši šo divu grupējumu dēļ “..es biju spiests pārdot savus uzņēmumus un emigrēt uz divarpus gadiem uz Austrāliju”. Citiem vārdiem – būtu sadzīvojuši draudzīgi ar J. Krūmiņu, viņš tagad par abiem kungiem visādas šausmu lietas nestāstītu.
J. Krūmiņa pieeju labi ilustrē arī viņa attieksme pret KNAB, kas viņam ķēries klāt, un it īpaši pret iestādes vadītāju Jaroslavu Streļčenoku. J.Krūmiņš ir pārliecināts, ka J.Streļčenoks pēc sava amata termiņa beigām šo vietu zaudēs – tas tā varētu arī būt, taču miljonārs turpina: viņš panākšot, ka KNAB priekšnieks pēc tam vispār nekur nevarēšot atrast darbu un viņam nākšoties strādāt pie J. Krūmiņa par apkopēju. Pie viena miljonārs arī sacījis, ka “es to KNAB uzspridzināšu gaisā”. Tikai tāpēc, ka traucē. Viņš nav varējis izņemt nupat piedzimušo mazmeitu no slimnīcas, jo bijis jāsēž cietumā. Sak’, kā tā var pret miljonāru izturēties!
Šāda bramanība varētu iederēties tukšās virtuves sarunās, kurās katram gribas būt lielākajam ekspertam un ietekmīgākajam procesu saimniekam, bet kurām ir paredzēts palikt turpat virtuves sienās. Taču apgalvojumi, kas tiek izteikti publiskās intervijās, ir pavisam cits žanrs.
Un tad nav grūti saredzēt valsts modeli, kādu labprāt gribētu redzēt J. Krūmiņš un viņam līdzīgie. Tas ir modelis, kurā ietekmīgie ļaudis dāsni maksā, lai viss būtu tā, kā viņi to redz par vajadzīgu. Viņiem ir labas attiecības ar tiesnešiem, politiķiem, žurnālistiem, un šajā attiecību tīklā visu ir iespējams nokārtot. Viņi taču vēlas valstij labu, tāpēc ir gatavi atbalstīt dažnedažādus cilvēkus, lai tie iet un dara labos darbus.
Taču ir neliela problēma – ietekmīgie ļaudis paši savā starpā nespēj vienoties, kā visam būtu jānotiek. Viens ietekmīgais kungs neesot ļāvis otram kungam būvēt naftas produktu termināli, tad vēl tas ar citu kungu ir visādos citos veidos traucējis dzīvē un biznesā. Pat tad, ja šādu kungu valstī ir tikai kādi divi trīs, konkurence sanāk it pamatīga. Un rezultāts ir tieši tāds, kā to varētu sagaidīt, – no tā, kā šie ļaudis bīda biznesu un kārto attiecības, veiksmīgu valsts attīstības modeli neuzcelt. Laba daļa politisko nebūšanu ir veidojušās un turpinās tieši tāpēc, ka dažiem arī pati valsts nav nekas vairāk par biznesa projektu.
Tāpēc nevietā ir mediju un publikas dažbrīd nekritiskā sajūsmināšanās par J. Krūmiņa atklātību. Viņš ir daļa no tās kārtības, kuru izgaismo viņa paša tiešie un skarbie izteicieni. Vien šoreiz ir trāpījies būt tanī pusē, kurā par to izdevīgāk ir runāt, nevis klusēt. Un arī tad šie vārdi nepiedāvā visai sabiedrībai izdevīgāku un godīgāku veidu, kā turpmāk vajadzētu darboties.
Komentāri