Kad nu jau bijušajam Jūrmalas mēram Gatim Truksnim tika piemērots aizdomās turamā statuss kriminālprocesā, Valsts prezidents Raimonds Vējonis izteicās, ka atbilstoši rietumvalstu praksei amatpersonai šādā situācijā būtu jādemisionē. Un pats tūdaļ piebilda, ka “mums varbūt ne vienmēr šī rietumu prakse darbojas”.
Prezidenta izteikums uzmanību piesaistīja trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, nedaudz izvairīgs bija veids, kādā sakāmais tika pateikts. Otrkārt, paliek vieta precizējumiem, kas īsti šeit tiek saprasts ar “rietumvalstīm”. Treškārt, jautājums arī, vai šādu aicinājumu līdzīgās situācijās saņem arī citi vietējie politiķi.
Prezidenta piesardzība
Prezidentam, bez šaubām, bija taisnība. Ja pār amatpersonas darbību gulst šaubu ēna, tai būtu pienākums pašai prasties un savu amatu atstāt līdz apstākļu pilnīgai noskaidrošanai. G. Truksnis, kas ir iesaistīts kriminālprocesā par partiju nelikumīgu finansēšanu lielā apmērā, sevi par vainīgu neuzskata. No situācijas viņš izgāja, pats aicinot Jūrmalas domi balsot par uzticības izteikšanu, un rezultātā no amata tika atstādināts.
Tomēr prezidents savu taisnību būtu varējis pateikt arī citādi. Nevis atsaucoties uz rietumu standartiem, kuri kaut ko diktē, taču kuru pie mums tātad īsti nav, bet gan pasakot, ko domā viņš pats. Ir tomēr starpība, vai prezidents Jūrmalas mēru no amata atkāpties aicina tāpēc, ka tā kaut kur ir pieņemts, vai arī tāpēc, ka arī Latvijā turpināt ieņemt amatu šādā situācijā ir nepieņemami.
No skandāliem nepasargā
Atsaukšanās uz “rietumu standartiem” neglābs. Jo vairāk tāpēc, ka arī “rietumi” ne tuvu nav viendabīga augstas politiskās kultūras zona. Protams, kriminālprocesos iesaistītas amatpersonas, kas turpina pildīt savus pienākumus, nav un nevar būt norma – ne rietumos, ne austrumos. Taču, ja runājam par politiķu reputāciju, tad ir atrodami visādi piemēri. Silvio Berluskoni bija pēckara Itālijā visilgāk strādājušais premjers. Viņš pastāvīgi atradās interešu konfliktā, jo līdz ar politisko varu viņam piederēja arī daži no valsts lielākajiem masu medijiem. Sabiedrībai nevarēja būt īstas pārliecības, ka S. Berluskoni politiskā darbība nav vērsta uz viņa paša biznesa interešu stiprināšanu. ASV prezidenta amata kandidāte Hilarija Klintone laikā, kad bija valsts sekretāre, daudz darīja, lai veicinātu amerikāņu korporāciju biznesu ārvalstīs – un viņas ģimenes labdarības organizācija pēcāk saņēma dāsnus šo pašu korporāciju ziedojumus. Prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps ir izteicis virkni nepieņemamu apgalvojumu par sievietēm un etniskajām minoritātēm, bez sirdsapziņas pārmetumiem iedzīvojies uz finanšu krīzes skartajiem amerikāņiem un melojis vai pārspīlējis – pēcāk veikli izvairoties no atbildības par saviem vārdiem.
Politika mēdz būt netīra, un tajā viena no svarīgākajām prasmēm ir spēja rīkoties tā, lai pats nesasmērētu rokas. Pat augstākajā līgā spēlējošajiem tas ne vienmēr sanāk. Par pietiekami labu prasmi liecina kaut vai spēja nodrošināt, ka juridiskās nepatikšanas nesākas amata termiņa pildīšanas laikā, bet vismaz drusku vēlāk. Te nāk prātā Francija, kur bijušajam prezidentam Nikolā Sarkozī draud tiesu darbi par pārkāpumiem vēlēšanu kampaņas finansēšanā. Cits bijušais Francijas prezidents Žaks Širaks tika notiesāts par līdzekļu izsaimniekošanu un interešu konfliktu laikā, kad viņš bija Parīzes pilsētas galva.
Gan Latvijas, gan citu valstu iedzīvotāji labprāt šādus gadījumus ar saviem līderiem nepiedzīvotu. Ja runa ir par aptraipītu reputāciju, tad amatpersonai nevajadzētu saņemt atbalstu, kas nepieciešams, lai nokļūtu amatā. Ja stāsts ir par konkrētiem likuma pārkāpumiem, tad sabiedrībai ir tiesības pieprasīt, lai lieta tiktu laikus un precīzi izskatīta.
Tāpēc gluži likumsakarīgi pēc R. Vējoņa piesardzīgā izteikuma par savu partijas biedru G. Truksni publiskajā telpā izskanēja atgādinājums, ka nav jau G. Truksnis vienīgais politiski ietekmīgais cilvēks valstī, kas iesaistīts kriminālprocesā. Arī cits ar viņa pārstāvēto Zaļo un zemnieku savienību cieši saistīts politiķis Aivars Lembergs ir drusku līdzīgā situācijā.
Gaidot signālu
R. Vējonim pēcāk nācās skaidrot, ka, viņaprāt, šie abi gadījumi nav salīdzināmi. A. Lembergam jau esot kriminālprocesa laikā noteikts drošības līdzeklis – aizliegums pildīt Ventspils domes priekšsēdētāja pienākumus. “To, kā tiek ievērots drošības līdzeklis, ir jākontrolē tiesībaizsardzības iestādēm,” vēstījis prezidents. It kā viss pateikts juridiski pareizi. Taču pēc būtības tā ir tāda pati minstināšanās kā ar G. Truksni – tad prezidenta pozīcijas skaidrošanai noderēja atsaukšanās uz abstraktiem ārvalstu standartiem, tagad – uz likuma burtu. Par to, ka A. Lembergam ir liela ietekme valstī un tur kriminālprocesi traucē maz, domājams, ir informēts arī R. Vējonis.
Cits jautājums, cik ilgi šāda tiesāšana notiek un kāpēc process kustas tik lēni. Šī nenoliedzami ir sarežģīta lieta, un ātru – notiesājošu vai attaisnojošu – rezultātu gaidīt nevar. Taču tas droši vien ir stāsts arī par Latvijas tiesu efektivitāti un kapacitāti; iesaistīto pušu rīcību un dažādiem citiem apstākļiem, kas ietekmē lietas izskatīšanu.
Un tas pat nav stāsts tieši par A. Lembergu. No Valsts prezidenta kā signālu tomēr varētu gaidīt publisku atziņu, ka arī bez šīm konkrētajām tiesvedībām šādas tādas problēmas ar kriminālprocesu virzību un tiesām Latvijā tomēr ir un ka augstākus standartus varētu gribēt arī šeit.
Komentāri