“Uz laukiem prom un cauri, kur raibā govs jāslauc, Kur putniņš cierē gaisā, aug sēnes bļodiņā,” visu nedēļu šī dziesmiņa skan galvā. Tāds laiks. Gribas noķert to, ko dāvā daba, neprasot, vai tev vajag vai ne.
Rīta agrumā mežā ceļas migla, no kokiem un krūmiem radot dīvainus tēlus. Turpat netālu kliedz dzērves. Nevar saprast, bēdājoties vai priecājoties, ka jāgatavojas ceļam. Rasas pielietās sūnās paslēpušās gailenes, dzeltenas kā purenes pavasarī, kuras vēl acu priekšā un nav aizmirstas.
Melleņu mētras noliekušās un lūdzas, lai atbrīvo no ogām. Apkārt it kā klusums, bet tikai cilvēks to tā var nosaukt, jo nedzird balsis un mašīnu motorus. Lapiņas, vēja apmīļotas, sarunājas. Saule birdina rasu. Brokastlaikā dzenis saceļ kārtīga būvnieka troksni.
Nez kur gadījies mazs putniņš, pārbijies no svešnieka, aizspurdz avenājos. Rīts. To nedrīkst nogulēt. Dabas dāvātās sajūtas jāielaiž sevī.
Uz jumta sasēdušies trīs stārķi. Diskutē. Šķiet, ka vienam kaut kas tiek skaidrots. Stundu, divas. Sēž uz jumta, nebaidās, kad divkājis sasit plaukstas. Neredz, nedzird, pašiem savas darīšanas, savas lemšanas. Cits svētelis staigā pa pļavu, kaut ko meklē. Turpat blakus arī kaķis. Abi meklē. Viens otru netraucē. Vai kompānijas pēc, vai katram savas zudības un atradības? Kaķis droši vien zina, ka stārķis drīz aizlidos. Gan jau turpat pļavā redzējis, kā salido vairāki desmiti, kā sapulcē katrs izrāda sevi un pakļaujas vadoņiem. Kaķis ir brīvs. Ko grib, to dara. Dzīve piepildīta, saimnieks baro, hobija pēc var paķert peles, uzcienāt viņu.
Viss bez steigas, bet notiek. Rasas pile zina, ka saule to izžāvēs vai vējš nopūtīs. Dzērves un stārķi no paaudzes paaudzē pārmanto dziņu pēc siltām zemēm. Kaķis, kā jau brīvais, vienmēr dara, ko grib. Un pretī saņem mīlestību.
“No putekļiem, no dūmiem
uz krūmiem, kuri plaukst,
Kur saule spīd tev virsū,
kur suns sunim draugs” – tā dziesmā.
Tas ir tā vērts! Svētki, pienākumi – tas viss vēl būs. Bet dabā katrs rīts ir brīnums. Tas neatkārtojas kā dziesma koncertā. Lai svētki reiz iztiek bez tevis!
Komentāri