Atceros to rītu pirms astoņiem gadiem, kad pamodos un uzzināju, ka par ASV prezidentu ir ievēlēts Baraks Obama. Atceros to attēlu, kurā bija redzams, kā viņš, smaidīgs un kopā ar ģimeni, iziet teikt runu. Savukārt pagājušajā trešdienā es, tāpat kā daudzi citi cilvēki, pamodos ar pārsteigumu – pretēji prognozēm nākamais ASV prezidents būs Donalds Tramps.
“Kā tu domā, vai tiešām Tramps uzvarēs?” šovasar kādā sarunā man vaicāja kolēģe. “Nu,” es sacīju, “briti par izstāšanos no Eiropas Savienības taču nobalsoja.” Ja bija iespējams tāds balsojums pret pastāvošo kārtību Eiropā, tad ir iespējams arī balsojums pret pastāvošo kārtību ASV. Un tomēr arī es tam īsti neticēju. Taču process jau tad bija sācies.
Lielbritānijas izstāšanās jeb “Brexit” ir daļa no tās pašas kustības, kas ļāva uzvarēt D. Trampam. Abos gadījumos rezultātu būtiski ietekmēja noteiktas sabiedrības daļas neapmierinātība ar esošo sociāli politisko situāciju un gatavība par to pavēstīt citiem. Abi šie balsojumi bija par ko krietni plašāku nekā attiecīgais balsojums formāli paredzēja. Briti nostājās ne tik daudz pret tieši Eiropas Savienību (ES), cik pret dažādām plašāka mēroga nebūšanām, kuras viņu dzīvē ES simbolizē. Tā ir gan globālā pasaules kārtība, ar tās krīzēm un kariem, par ko maksā visi, gan situācija pašmājās ar ienākumu nepietiekamību, imigrāciju un cerību trūkumu, ka, šādi turpinot, kļūs labāk.
ASV vēlēšanās spēcīgs spēks bija lauku reģionu iedzīvotāji, kas ar bažām ir vērojuši procesus savā valstī. Viens no ASV apsolījumiem saviem iedzīvotājiem ir “Amerikāņu sapnis”, kas ietver demokrātiju, tiesības, brīvību, iespējas un vienlīdzību. Šis apsolījums nozīmē – cilvēki, kas pietiekami čakli strādā, var sasniegt ļoti daudz. Ikviens var kļūt turīgs vai piepildīt citus savus mērķus; ikviens var pat kļūt par ASV prezidentu. Tomēr praksē šis apsolījums ne vienmēr darbojas. Daļa sabiedrības saprot, ka tikai ar smagu darbu vairs nepietiek, jo apstākļi mainās. Ja jūsu vecāki ar savu nodarbošanos visa mūža garumā spēja uzturēt ģimeni, tas nenozīmē, ka to varēsit arī jūs. Ja jūsu mazpilsēta ir būvēta ap ogļu raktuvēm vai kādu rūpnīcu, tad, raktuves slēdzot un rūpnīcu pārvietojot uz kādu ārvalsti, kur ražot lētāk, pilsēta panīkst. Ja jūsu profesiju aizstāj dators un jūs esat pāri pusmūžam, nav teikts, ka jūs spēsit pārkvalificēties un darīt ko citu. Jūs it kā varētu pārcelties uz pilsētu, kas sola plašākas nodarbinātības iespējas, bet dzīve pilsētā ir krietni dārgāka, un ne visi to var atļauties.
Diezin vai visi balsotāji par “Brexit” un par Trampu nudien tic, ka šis ir veids, kā nedienas risināt. Taču viņi arī zina, ka esošā kārtība viņu problēmas nemazinās ne tik. Tāpēc vismaz daļai vēlētāju šis bija protesta balsojums. Ja neko vairāk, tad šī bija iespēja ielidināt ķieģeli esošās kārtības uzturētāju logā. Saplīsis stikls pats par sevi nepalīdz, taču kā atgādinājums tas ir spēcīgs. Ķieģelis atgādina, ka politiskie spēki, kuri uztur “parasto” kursu, ietekmīgas vēlētāju daļas aktualitātes savos piedāvājumos un darbos nav skāruši.
Šis process neapstājas ar šiem diviem balsojumiem. Labēji noskaņotās eiroskeptiķu partijas pēdējos gados ir guvušas labus panākumus vairākās Eiropas valstīs. Ideja par vienoto Eiropu, ciešāku integrāciju un bezrobežu labumiem pašlaik aizvien vairāk tiek apšaubīta. Lēni Eiropas ekonomikas pieauguma tempi un ievērojamās imigrācijas plūsmas no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem ir likuši aizmirst ideālus, uz kuriem savulaik tika būvēta ES. Šo ideālu vidū ir kopējās eiropeiskās vērtības un sadarbība, kas, ja neko vairāk, tad ir novērsusi jaunus karus starp savienības dalībniecēm. Ja labējo eiroskeptiķu uznāciens turpināsies, pārskatāmā nākotnē ES krietni mainīsies.
Lielbritānijai ir jāļauj izstāties no ES, pat ja nav pārliecības, ka tas kaut vienai pusei nesīs būtiskus ieguvumus. Britu aiziešana būs labākā ilustrācija, ka ES nemaz nav līdzīga PSRS. ES pamatā ir demokrātiskās vērtības, un tas nozīmē: ja kādas valsts iedzīvotāji vēlas, tie savienību drīkst pamest. Savukārt PSRS katru savas ietekmes zonā notikušu mēģinājumu iet savu ceļu apspieda ar tankiem.
Un arī amerikāņiem ir tiesības izvēlēties tādu prezidentu, kāds viņiem vislabāk patīk. Diemžēl šie ASV politiskie procesi Eiropai ir vēl draudīgāki nekā tas pats “Brexit”. Ir tāds teiciens: kad ASV šķauda, visa pasaule dabū saaukstēšanos. Amerikāņiem vēlēšanu dienā likumsakarīgi vairāk interesēja pašiem sava ekonomiskā un sociālā situācija, nevis viņu balsojuma ietekme uz procesiem pasaulē. Taču ietekme būs. Par to liecina gan D. Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina izteiktās savstarpējās simpātijas, gan D. Trampa attieksme pret NATO partnervalstīm Eiropā. Tā vietā, lai apliecinātu atbalstu sabiedrotajām valstīm, nākamais prezidents ir licis saprast, ka NATO uzskata par tādu organizāciju, ko 90. gados dēvēja par “jumtu”. Proti – ja maksāsit, tad sargāsim, ja ne, tad būs slikti.
Kāds būs 2020. gada novembra rīts pēc nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām? Neuzdrīkstos ne minēt.
Komentāri