Divas sestdienas esam ceļojuši pa Turciju, un šodien mūsu ceļojums noslēgsies. Protams, visu tur redzēto un izjusto nevar izstāstīt trijās laikraksta lappusēs, bet tas var būt kā labs stimuls kādam pašam doties uz šo valsti Āzijas un Eiropas krustcelēs. Jaunā galvaspilsēta
Pametuši kūrortpilsētu Alāniju, pusnaktī ierodamies Turcijas galvaspilsētā Ankarā, kas ir otra lielākā pilsēta valstī ar aptuveni 3,5 miljoniem iedzīvotāju. Dažos vārdos par pilsētas vēsturi, jo pagājušā gadsimta 20. gados Ankarā dzīvoja vien 20 tūkstoši iedzīvotāju. Pēc neatkarības cīņām, kad Kemals Ataturks nodibināja Turcijas Republiku, tika nolemts par galvaspilsētu izraudzīt Ankaru, atņemot šo godu Stambulai. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, kad Ataturks cīnījās par valsts izveidošanu, viņam bija vajadzīgi atbalstītāji, un visvairāk to bija tieši Anatolijas apgabalā, kurā atrodas Ankara. Otrkārt, valsts vadītājs gribēja, lai galvaspilsēta būtu valsts vidienē, nevis malā, kā Stambula. Tas nodrošinātu valsts vienmērīgu attīstību, arī aizsardzība būtu efektīvāka.
Jaunās valsts administrācija maiņu pieņēma ātri, ne tik viegli gāja ar ārvalstu vēstniecību pārcelšanu uz jauno galvaspilsētu. Diplomāti negribēja pārvākties un šo mazo, tālo pilsētiņu valsts vidienē un atstāt savas lieliskās rezidences pie Bosfora. Lai stimulētu pārvākšanos, Ankarā vēstniecību ierīkošanai par velti deva lielus zemes gabalus.
Pēc pilsētas pasludināšanas par galvaspilsētu iedzīvotāju skaits nemitīgi pieauga. 50.gados prognozēja, ka 80.gadu beigās Ankarā dzīvos 300 tūkstoši iedzīvotāji, bet prognozes bija nepareizas, dzīvoja apmēram divi miljoni.
Ankara, kā jau jauna pilsēta, atšķiras no Stambulas, kurā joprojām valda senatnes gars. Galvaspilsēta ir moderna darījumu pilsēta, lai gan arī tur ir vecpilsēta, tiesa, krietni paplukušāka nekā Stambulā. Ankara ir kalnaina pilsēta, nemitīgi nākas vai nu braukt augšā, vai lejā. Uz jautājumu, kā braukšana notiek ziemā, Latvijas vēstniecības darbinieki paskaidroja, ka tad ejot jautri. Ziemas riepu tur nav, tāpēc reizēm dzīve pilsētā esot paralizēta, jo mašīnas netiekot kalnā, veidojoties milzīgi sastrēgumi. Skolās izsludinot brīvdienas, kas dažkārt ilgstot pat nedēļu. Sniega vākšana no ielām nenotiekot, jo neesot nepieciešamās tehnikas. Bet cilvēki to visu uztverot bez liekiem stresiem, kā jau tas pierasts austrumu valstīs. Laikam jau tikai pie mums katra kārtējā ziema ir dabas katastrofa, kas parasti atnāk negaidot. Pilnu tekstu lasiet drukātajā „Druvā”
Komentāri