Mārīte Semjonova dejo senioru deju kolektīvā. Viesojāmies veikalā, kur viņa strādā. Tobrīd izskatījās, ka ar dejiskām kustībām viņa pircējam piedāvā preci. “Aizgāju uz kolektīvu paskatīties, ja būs kāds partneris, tad iešu,“ par sākumu stāsta Mārīte. “Vīram nav iebildumu, ka dejoju ar citu. Vīrs ir liels dziedātājs, dziedājis patērētāju biedrības ansamblī.
Esmu tā iejutusies deju kolektīvā, ka bez tā nespēju dzīvot! Tikai dažas reizes neesmu bijusi uz mēģinājumiem, kas ir divas reizes nedēļā. Deju kolektīvā aizmirstas visas sāpes, problēmas. Tur ir jauki, saņemam brīnišķīgu dzīves eliksīru, vadītāja Valentīna Ferbera vada kolektīvu no pirmās pastāvēšanas dienas. Nav jau noslēpums, ka dalībniekiem ikdienā mēdz būt dažādas sāpes, bet tās jāpiecieš, jo kustības tikai palīdz. Dažkārt ir grūti izkustināt no mājām cilvēkus, jo ir tik daudz dancotspējīgu, bet vairumam kūtrums ņem virsroku. Es saku, lai atnāk pirmo reizi, tad jau aizies! Kolektīvā ir ļoti laba atmosfēra, dažkārt mūs par to pat apskauž. Mēs esam visi par vienu, viens par visiem, ejam kopīgās talkās, vasarās braucam ekskursijās. Tas viss vieno. Bariņā interesantāk un drošāk. Mums ir pat pāri, kuriem ir vairāk nekā 70 gadu. Draudzējamies ar Cēsu “Dzirnām”, bijām viesos Dzērbenē. Braucam uz Siguldu, Limbažiem. Vasarās piedalāmies visās skatēs, dziesmu svētkos. Esam draudzīgi noskaņoti. Mums jārēķinās, ka spēks klāt nenāk, bet visi grib, lai pastāvētu, atmosfēra ir tik jauka, ka tāpēc vien nevar pamest kolektīvu.”
Komentāri