Dzirdot, ka bērns mācās Spārē, viņam tiek uzlikts zīmogs, kura saturā ir stereotipi un arī patiesība. Spāres skola ir viena no 63 speciālajām mācību iestādēm valstī, šogad tajā mācās 123 audzēkņi no 21 rajona. Lielo iestāžu skaitu ar speciālo ievirzi veido tās, kurās mācās bērni ar kustību, redzes, dzirdes, gremošanas orgānu traucējumiem, plaušu slimībām un citām īpašām vajadzībām. Skolas direktors Pēteris Sockis uzsver, ka viņa vadītā skola ir speciālā izglītojošā mācību iestāde un speciālā profesionālā izglītības iestāde. Viņaprāt, tā ir iespēju skola bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Šeit mācās bērni, kuriem ir noteiktais A un B līmenis, un C līmeņa audzēkņi, kuriem ir smagi garīgi traucējumi. Tendence vērojama tāda, ka pēdējos gados pieaug tieši smagā līmeņa bērnu skaits. To nosaka valsts politika, jo bērni ar vieglākiem traucējumiem tiek iekļauti citās, arī vispārējās mācību iestādēs. Integrācija kā bubulis
Spāres skolā uzskata, ka vispārējās mācību iestādēs jāmācās visiem, kuri to var. Pedagogiem tas objektīvi jāvērtē. Speciālistuprāt, ir pat muļķīgi, ka bērnam, kurš ir tikai ratiņkrēslā, vajadzētu pielikt kādu speciālu birku. Taču ar tā saukto Spāres kontingentu ir citādi.
“Varbūt 30 no maniem audzēkņiem var integrēt. Bet pietiek paņemt vienu puišeli, to neintegrējamo, un viņš sajauks visu turienes sistēmu. Tas ir ļoti nopietni jāvērtē. Ir bērni, kuriem ir tādas diagnozes, ka viņiem der tikai speciālā skola. Dažs runā, dažs ne, kāds saskaita, kāds ne. Lasa un ne. Kāpēc ne Eiropa, ne ministrija nerunā par C līmeņa bērniem, kur šos smagi slimos integrēt?” sprieda skolas direktors P.Sockis. Spāres pedagogi saskārušies ar citu apstākli, ka daudz par vēlu bērni ar garīgu atpalicību nonāk speciālajā skolā. Tas jau esot skolotāju kompetences un sirdsapziņas jautājums.
“Man ir dusmas uz vispārizglītojošām skolām. Cīnās par katru dvēselīti. Iet tas bērns 1. klasē, apmuļļājas. Tad paliek pirmajā uz otru gadu, tāpat mācās divus gadus otrajā, trešajā klasē. Tāds astoņus, desmit gadus vecs bērns jau nevienu netraucē. Ir vienalga, ko viņš tur iemācījies, prot, neprot. Bet pienāk brīdis, kad puisītis pieceļas un sāk staigāt pa klasi, pa soliem. Tad skolotāja saka, ka šis bērns vairs nav kontingents. Kur viņi bija šos piecus, sešus gadus, kāpēc neko neredzēja? Redz, tas vairs nav viņu kontingents, tā jau ir Spāre,” striktu viedokli pauda P.Sockis, piebilstot, ka skolā ir ļoti daudzas sertificētas un akreditētas mācību programmas, lai bērnus izglītotu, bet, ja speciālajā skolā bērni nonāk novēloti, tad rezultātu ir grūti sasniegt. Klupina vecāki un sociālie darbinieki
Pērn skolas dzīvei bijis lozungs – veicināt sabiedrības, vecāku lomu mācību un audzināšanas procesa realizēšanā. Vārdi skaļi, bet pamatā konkrēta vēlme, lai vecāki interesētos par bērnu skolas un personisko dzīvi. Situācijas ir dažādas. Ir vecāki, kuri seko katram bērna solim, veiksmēm un neveiksmēm, ir tādi, kuri mierā ar to, ka bērns mācās un dzīvo internātā. Secīgi problēmas no kakla nost.
“Pārsvarā bērni skolā pavada no pirmdienas līdz piektdienai, bet ir tādi, kuri labprāt paliek pa brīvdienām. Bērni tā arī pasaka, ka nav mājās ko darīt, ka tur nav pat ko ēst. Daudz audzēkņu mums ir no nepilnajām, arī nelabvēlīgām ģimenēm. Neesam rēķinājuši, bet apmēram trīs ceturtdaļas no visiem,” sacīja P.Sockis un piebilda, ka tieši tamdēļ nākas strādāt ne tikai ar bērniem, bet arī vecākiem.
“Kad paziņoju par vecāku kopsapulci un pirmajā darba kārtības punktā ieliku humānās palīdzības dalīšanu, tad ieradās 55 – 60 vecāki. Tas ir normāls apmeklējums. Kad programmā bija paredzēta filmas skatīšanās, runas par disciplīnu, vardarbību, tad atnāca trīs. Sāpīgi, tas ir sāpīgi, bet tagad zinu, ka turpmāk tikai tā darīšu, piedāvājot humāno palīdzību, ekskursijas. Viņi ir jāmāna, lai atnāktu līdz skolai,” tā P.Sockis. Vēl ir kāds iemesls, kāpēc bērni laikus nesāk mācīties speciālajā skolā. Daļa vecāku nespēj samierināties un atzīt, ka viņu atvasei ir tik lielas problēmas, ka nevar mācīties vispārējo programmu un vairāk laika jāvelta praktisku lietu apguvei.
Cita lieta, kad bērna vajadzību izpratnes pietrūcis ne tikai vecākiem, bet arī lietpratējiem pagastu pašvaldībās. Skolas direktors atsaucas uz konkrētu gadījumu Zaubes pagastā. Kāds puišelis 11 gadu vecumā sācis mācīties Spārē. Līdz tam viņš neesot sēdējis skolas solā.
“Tagad māte dzīvo Cēsīs un, iespējams, ka savu viedokli ir mainījusi. Mūsu sociālā darbiniece, arī es pats bieži ar māti runājām, bet viņa atteicās dēlu, kurš ir invalīds, sūtīt uz internātskolu. Viņa nelaida bērnu no sevis prom. Mēs taču nevarējām bērnu mātei atņemt, viņa par to gādāja,” viedokli pauda Zaubes pagasta padomes priekšsēdētājs Valdis Lācis un noliedza skolas sniegtās ziņas, ka vecāki par bērna izglītošanas iespēju nebūtu zinājuši.
“Arī bērna māte ir pabeigusi to pašu skolu, bet viņa strādāja, ģimenē viss bija kārtībā,” tā Valdis Lācis. Skolā uz šo problēmu raugās skarbāk, jo, līdzko bērns sācis mācīties, tā kļuvis apķērīgāks, tad attīstība atkal bremzējusies.
“Viņš arī tagad slikti runā, bet pazīst cilvēkus. Cik esmu saticis vecmāmiņu, māti, tad viņas vienkārši staro un saka, ka iepriekš neviens nav teicis par šādas skolas esamību. Liekas, ka pašvaldībai šis bērns vienkārši netraucēja, ” tā P. Sockis. Izglītībai sola kvalitāti
Diploms, beidzot speciālo internātskolu, audzēkņiem ir tāds pats kā visās skolās, tikai programmas kods atšķiras. Un skolā realizē 14 dažādas mācību programmas attiecīgajam attīstības līmenim. Kā pietrūkst? Skolā jau pāris gadus nestrādā psihologs, joprojām darbu varētu atrast arī pedagogi ar speciālo izglītību, daudzi par to interesējušies, jo algas nav sliktas, bet atnākuši, pastrādājuši un sapratuši, ka darbs ir ļoti smags. Tā arī pateikuši, ka tas nav viņiem pa kaulam. Satiktie darbinieki, kuri audzēkņiem veltījuši jau daudzus gadus, arī piekrīt, ka reizēm nākt uz darbu ir tik smagi, kā kāpjot stikla kalnā. Tas arī tāpēc, ka darbs jau nekad nebeidzas. Kopā ar smagi slimiem bērniem jāpavada mācību stundas, laiks internātā un jāstrādā arī nakts maiņās. Skolas vadība ir nodrošinājusi, ka visu laiku ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, kopā pavada profesionāļi.
“Citādi bija situācijas, ka dienā bērnam rada vērtības apziņu, kas viņam ir ļoti svarīga, bet nakts aukle bērnu nolīdzina līdz ar zemi tikai tāpēc, ka viņam gadījies saslapināt gultu,” norādīja P.Sockis, uzsverot, ka pašlaik ir izveidojies kolektīvs, kas vēlas bērnus mācīt, uzklausīt, atbalstīt.
Visvairāk lietpratēji uzsver profesionālās izglītības lomu. Spārē puiši var izmācīties par galdnieku palīgiem, meitenes mājsaimniecību. Pieredze rāda, ka tie, kuri tikuši pie diploma un iemaņām, strādā būvniecībā, kokapstrādes firmās, gateros. Kāds puisis devies darbā uz Īriju.
“Viņi ir sapratuši, ka jāstrādā. Viņi zina, ka maizi nopelnīs ar rokām, nevis smadzeņu podu. Meitenes būsim izaudzinājuši par kārtīgām sievām, mācēs gatavot ēst, rūpēties par ģimeni. Meitenes apgūst arī ekonomikas pamatus, iemācās šūt, tekstilapstrādi, saimniekot laukos. Viņas daudzviet var strādāt palīgdarbus, tikai jāmainās kopējai attieksmei valstī pret speciālo skolu beidzējiem,” novērtēja direktors, kuram ir daudz plānu, kā pilnveidot skolu, kura darbojas senā muižā, bet nodarbības notiek gan kādreizējā zirgu stallī, gan vistu kūtī. Plānoti lieli remonti. Skola saņem finansējumu no valsts, tiek rakstīti vērienīgi projekti, lai sakārtotu kanalizācijas sistēmu, izbūvētu attīrīšanas ietaises, esot jāmaina arī jumts un jāpārtaisa centrālapkure. Logi jau nomainīti gan mācību korpusā, gan internātā, bet plānā ir veikt remontu, lai telpas kļūtu gaišākas. Tā kā internāta istabiņās ir visai liela šaurība, tad par nepieciešamību kļuvusi atpūtas telpas iekārtošana, lai bērniem kaut uz īsu laiku būtu iespēja arī palikt vieniem.
“Ja tas viss izdotos, jau esmu runājis ministrijā, tad Spāri varētu saukt par visai modernu skolu. Mans mērķis ir to paveikt. Kā arī sagaidīt brīdi, kad katrā reģionā darbotos šādas skolas, lai bērni var mācīties tuvāk dzīvesvietai, turpat meklēt arī darbu un dzīvot savu dzīvi,” noteica direktors.
Komentāri