Par Spāres specialās internātskolas skolotāju Annu Oborenko kolēģi saka, ka viņa ir Ziemassvētku vecītis gada garumā. Kā kundzei, kura pusgadsimtu nostrādājusi vienā skolā, tas izdodas? “Druva” Ziemassvētku vecīti satika stundu starplaikā, kad viņa bužinājās ar trim audzēkņiem, sakot, ka visvairāk bērniem vajag mīlestību.
Ingus, mazliet sakautrēdamies, tūlīt sacīja, ka skolotāja Anna ir mīļa un laba, bet Ērika nevilcinoties turpināja, ka viņa ir mammas vietā. Izrādās, skolā ik gadu notiek labo vārdu dienas, kad bērni, ja vēlas, tad var rakstiski pateikt labās domas skolotājiem, un Anna Oborenko neslēpj, ka gandrīz vienmēr apsteidz kolēģus, jo viņai mīļvārdiņu tiekot visvairāk.
“Patiesībā man vienmēr patikuši skolas palaidņi. Nav jau ar viņiem viegli, to es nemaz nesaku, bet arī zinu, ka viņiem cilvēku blakus visvairāk vajag. Kaut pieskārienu, smaidu, lai bērna sirds nomierinās,” saka skolotāja Anna Oborenko un piebilst, ka savu darbu ļoti mīl. Viņa gadu no gada rīkojusi dažādus pasākumus skolā, jo bijusi ārpusklases darba organizatore. Tagad viņa tiem bērniem, kuru vecāki piekrituši, māca kristīgo mācību gan Spārē, gan Straupes pamatskolā.
“Visvairāk cenšos iemācīt tādu dzīves gudrību bērniem. Daudz ar viņiem runāju. Arī par to, cik dažādi mēdz būt cilvēki, kā veidot šīs attiecības. Jā, un pašu svarīgāko gandrīz piemirsu pateikt! Visiem, bet jo vairāk šiem bērniem ir jāmāca mīlēt sevi. Tā arī saku, lai no rīta pieiet pie spoguļa un sev pasaka, ka ir apmierināti ar to, ka sākusies jauna diena. Lai priecājas par to, ka klājas labi. Sīkumi veido dzīvi. Tas, kā apsēžaties solā, ko aizdomājaties par sevi un citiem,” savus pedagoģijas principus atklāja Anna, kura joprojām lepojas, ka pietiekami lielā vecumā tikusi pie pedagoģes diploma un bijusi pirmā pedagoģijas maģistre mūsu rajonā. Skolotāja darbs jau ar to vien esot svētīts, ka tas nekad nebeidzas, jo vienmēr ir galva pilna ar domām par to, kā audzēkņiem klājas. Anna ar spārēniešiem kopā pavada ne tikai dienas, bet arī vēlākas stundas, aicinot bērnus uz vakara lūgšanām.
“Tas nomierina, jo Dievs taču visus sargā. Atceros, ka reiz Ziemassvētku vakarā ugunsgrēku savās mājās pārdzīvoju. Paliku ar to, kas mugurā, vienā kreklā, bet ar Dieva palīdzību viss nokārtojās. Biju dzīva, strādāju, daudzi cilvēki palīdzēja,” sāpīgu dzīves notikumu atcerējās Anna, bet paši Ziemassvētki, to gaidīšanas laiks viņai esot gaišuma pilns. Tagad kopā ar skolas bērniem viņa jau gatavojas svētku svinēšanai, katru nedēļu līdz lielajam notikumam būšot arī nopietnas sarunas ar bērniem par to, kā spēt piedot pāridarītājam, kā redzēt labo un to vairot.
Tieši par labajiem darbiem, idejām un sabiedrisko aktivitāti valsts svētkos skolotāja saņēmusi Amatas novada domes pateicību. Paldies par viņas rosību saka arī kolēģi. Viņi pat uzsver, ka būtu tik daudz teātra izrāžu un vietu Latvijā, kas nebūtu apskatītas, ja Anna nerīkotu ekskursijas, nemudinātu ārpus darba atrast brīdi sev.
“Mēs satikāmies Straupes ev. luteriskās baznīcas draudzē. Gadu starpība mums ir milzīga, bet viņa ir tik dzidrām domām, tik jauna, ka atšķirību nemaz nejūtu. Viņa kļuva arī par manas meitiņas krustmāti, ne radniecīgu būšanu dēļ, bet tāpēc, ka viņa arī svētdienas skolas bērniem bija kā mamma,” jaunu niansi par Annu atklāja Elita Martinsone. Izrādās, Anna ārpus ikdienības laiku atrod arī baznīcēna gaitām, sarunām ar draudzes vecajiem un gados pavisam maziem locekļiem. Viņa atrod laiku saviem mīļajiem, tieši tāpēc daudzi viņu dēvē par Ziemassvētku vecīti, kurš labas domu dāvanas atnes arī tad, kad pie durvīm klauvē pavasaris un vasara.
Komentāri