Svētdiena, 24. novembris
Vārda dienas: Velta, Velda

Turienes spožums un… nekas

Druva
00:00
22.12.2006
14

Pirms Ziemassvētkiem “Druva” ciemojās divās ģimenēs, kurās svētki būs īpaši kaut vai tāpēc, ka kopā sanāks vairāk savējo. Vineta un Sandis atgriezušies mājās no Īrijas, Edžus no Anglijas. Par to, cik daudz latviešu strādā Anglijā, pašlaik runā mazāk nekā par Īriju, lai gan tieši senā monarhija bija viena no pirmajām, kas pie sevis pieņēma mūsu viesstrādniekus. Meitenes izvēlējās auklēt angļu bērnus, puiši darīt lauku darbus. Bija laiks, kad Lielbritānijas nodarbinātības aģentūras pārstāvji viesojās pat lauku pašvaldībās, lai stāstītu par darba iespējām Anglijā. Avīzes bija pilnas ar darba piedāvājumiem, taču tagad jau labu laiku priekšplānā ir Īrija. Sala, kurā pirms pusotra gadsimta dzīvojuši sešarpus miljoni iedzīvotāju, tad skaits strauji rucis, jo īri devušie meklēt labāku dzīvi Amerikā. Gluži kā tagad latvieši pie viņiem. 1973. gadā, kad Īrija pievienojusies ES jeb toreiz Eiropas ekonomiskajai kopienai, sākusies valsts augšupeja. Latvijas iedzīvotāji Īrijas ekonomiku ceļ katru dienu, bet mūsu valdības ierēdņi tikai prāto, vai izdosies tautiešus atgriezt dzimtenē. Tiek lēsts, ka Īrijā darbu atraduši 150 tūkstoši viesstrādnieku no Polijas, otrajā vietā esot lietuvieši, tad imigranti no Latvijas. Īrijā dzīvojot apmēram 35 tūkstoši latviešu. Cik mūsu rajona iedzīvotāji devušies peļņā, pašvaldībām nav konkrētu ziņu. Vien sarunās dzirdams, ka katrs cēsnieks savā dzimtā vai paziņu lokā zinās vairākus, kuri mēnešus vai gadus strādā Īrijā. Pirms Ziemassvētkiem to latviešu domas, kuras izvēlējušās mājupceļu. Beidzot svētki pie savējiem

”Pirmie Ziemassvētki! Sniedziņš kāds uznāca. Tur jau sniega nav,” saka Vineta Ozola. Cēsniece, kura strādāt uz Īriju bija devusies pirms sešiem gadiem, kad darbu svešajā zemē varēja meklēt tikai nelegāli. Vasaras viducī viņa atgriezusies mājās. Pati piekrīt, ka aizbraukusi gandrīz kā bērns, bet atgriezusies kā pieaudzis cilvēks, kuram nu pašam ir bērns, pieredze un angļu valodas zināšanas. Tie ir arī lielākie ieguvumi, ko Vineta min, kad lūdzu nosaukt svešatnē sešos gados iegūto.

“Vēl iemācījos vairāk smaidīt. Te ir ļoti daudz drūmu seju, tagad pie tā jāpierod. Bet ar to naudu ir tā, ka neesmu no taupīgajām. Es, protams, nopirku visu vajadzīgo. Bet turp aizbraucu 22 gados un viena. Man gribējās dzīvot, un es tur arī dzīvoju nost,” jautri stāsta Vineta, bet tajā pat laikā arī neslēpj, ka pirmie gadi Īrijā bijuši grūti. Vajadzējis strādāt Chipshop, vietējo hamburgeru tirgotavā 14 stundas dienā, bez brīvdienām. Naudas it kā pieticis, bet nav bijis laika personiskajām interesēm. Visu laiku tikai darbs.

“Ja nestrādāšu 14 stundas katru dienu? Saimnieks pasaka, roku dzelži virsū un atpakaļ uz māju. Nu, ko bija darīt? Tur bija tā. Trīsarpus gadus neatbraucu uz Latviju, jo aizbraucu nelegāli un visu šo laiku neviens darba devējs man nepalīdzēja noformēt darba vīzu. Ja brauktu uz māju, nekad atpakaļ netiktu. Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, tad latviešiem Īrijā bija īsti svētki. Mēs tiešām priecājāmies, lai gan varējām arī vērtēt, kāda tā Eiropa ir. Mums likās – nekas īpašs. Bet man bija prieks, ka varēšu strādāt, braukt mājās, atgriezties. Ir jau latvieši, kuriem tur arī uzreiz labi veicās,” stāstīja Vineta. Viņa darba devējus sešu gadu laikā vairākkārt mainījusi. Pēdējā gadā vadījusi Rīgas ziepju manufaktūras veikaliņu. Tas piederējis kādam īram, kurš rūpi turējis arī par frizētavu, tāpēc Vinetai piedāvājis pat biznesu pārpirkt.

“Atteicos. Biju viena ar bērnu. Ja zinātu, ka drīz satikšu Sandi, tad veikalu būtu paturējusi,” nosmej Vineta, kura šobrīd auklē trīs gadus veco Maksi, kuru koķeti sauc par mazo īru, jo puika piedzimis Īrijā, klāj svinību galdus un dzīvo kopā ar puisi, kuram ir līdzīga pieredze. Sandis smaragdzaļajā zemē strādājis četrus gadus.

“Arī mans ieguvums ir valoda un pieredze. Citādi man tur viss bija un palika svešs. Man liekas, ka tur nevar iedzīvoties, var tikai pierast un strādāt. Es braucu peļņā. Latvieši īriem ir zelta vērtē, daudzi gaida mēnešus, pusgadu un gadu strādnieka atgriešanos. Latvietis skrien darba dienās un brīvdienās. Īrs katru vakaru sēž pabā,” uzsvēra Sandis Jaunzems un piebilda, ka darbu svešā zemē tomēr vajag izmēģināt, jo tad saproti, ka vajadzīga tikai uzņēmība, lai tikpat daudz izdarītu savās mājās. Sandis neslēpj, ka viņam ar darba devējiem paveicies. Viņš strādājis ceļa darbos, apzaļumošanā, neviens viņu nav šmaucis un pirmajā gadā šķitis, ka nopelna fantastiski daudz naudas.

“2001. gadā saņēmu 240 latus nedēļā. Tas bija mežonīgi daudz. Cilvēki brauca peļņā. Kas zināja mērķi, kāpēc viņš strādā, tas naudu atlika, sakrāja un devās prom. Kas Latvijā dzīvoja nabadzībā, dabūja to naudu, tērēja pa labi un kreisi, vājākie nodzēra un nogāja no ceļa. Tagad ir citādi. Normālā darbā Latvijā var nopelnīt tikpat. Ja te tikai jāizdzīvo, tad vienmēr ir iespēja aizbraukt,” vērtēja Sandis, kurš mājās atgriezies pirms pusotra gada un strādā celtniecībā.

“Atriežas daudzi. Zinu trīs ģimenes, kas pašlaik kravā ceļa somas, lai nākamajā gadā brauktu mājās. Kāpēc? Viņi to ļoti grib. Tās ir ilgas pēc dzimtenes, pēc mājām,” sacīja Vineta, kura ir pārliecināta, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju atgriezīsies. Viņa spriež, ka paliks tie, kuri aizbrauca reizē un ātrāk par viņu, kuri tur iedzīvojās, izveidoja ģimenes, nopirka mājas. Vineta un Sandis tomēr izdomājuši, ka viņu mājas būs šeit, Īrija bijusi un ir vieta, kur aizbraukt piepelnīties. Tagad gan arī zeme, kur doties atvaļinājumā, lai satiktu draugus un paziņas. Dzīvs un mājās

“Tur vairs nav ko darīt! Poļi vagoniem nāk iekšā. Viņi darbam nosit cenu. Drīz tur vairs nerunās angliski. Angļi ir slinki, tāpēc visapkārt ir viesstrādnieki. Latvieši, poļi, no arābu zemēm,” stāstīja Edžus Teterovskis. Morēnietis, kurš pusotru gadu izmēģinājis laimi Anglijā. Pirms pāris mēnešiem atgriezies un ir pārliecināts, ka atpakaļceļu nevēlas saglabāt.

“Neviens jau aiz laba prāta turp nebrauc. Tā nav nekāda sapņu zeme, bet iespēja paspīdēja un vienojāmies, ka vajadzētu to izmantot,” sarunā iesaistījās Edžus dzīvesbiedre Maija. Viņa ar bērniem Elisu, Nilu un mazo Milēnu tēti Anglijā apciemojuši, bet nav mērķtiecīgi plānojuši, ka varētu tur palikt un dzīvot.

“Bija jau tāda doma visiem pārcelties, nekādu šķēršļu nebija. Tur ir kur dzīvot, var atrast darbu, bērniem piedāvāja bērnu dārzu. Tādā ziņā turienes mācību iestāžu, bērnu dārzu, aprūpes centru ierēdņi ir apbrīnojami. Vāc visus. Kādreiz gribējās sacīt, lai liekas mierā, ka neko neviens nevēlas,” tā Edžus, piebilstot, ka, viņaprāt, bērni tikai zaudētu, ja izglītību turpinātu iegūt Anglijā, kur vidusmēra pilsonis samierinoties ar zināšanām, kas atbilst mūsu vidusskolas līmenim, bet paši esot ļoti apmierināti. Daudz viņu vietā padara ļaudis no Austrumu un Āfrikas valstīm, kuri savukārt cenšoties tikt pie labas izglītības, lai strādātu prestižu darbu un daudz pelnītu.

“Kad gulēju slimnīcā, visi ārsti, kas par mani rūpējās, bija pakistānieši,” noteica Edžus, un sanāca uzzināt arī par incidentu, kas viņam gadījies vecajā, mierīgajā monarhijā.

“Varēja jau sanākt, ka nemaz neatgriežos. Naktī gāju pa ielu… ņēma un pārgrieza man rīkli. Man arī likās, ka tur nekas tāds nevar notikt. Kaut kāds melnais to izdarīja. Nu, it kā pārpratuma dēļ. Biju trāpījis kaut kādā narkotiku dīleru tikšanās vietā. Toreiz mājniekiem par notikušo neteicu ne vārda, sadzija, atlabu, atgriezos vesels,” šausminošu notikumu izstāstīja Edžus, bet sekoja pastāsts par policistiem un ierēdniecību, kas šoreiz ir pat glaimojošs Latvijas censoņiem.

“Te katram Latvijas policistam varētu roku paspiest! Te viņi tomēr strādā, tur algas lielas, un tikai čīkst. Policisti mani tajā gadījumā uzklausot, gandrīz to vien paprasīja, kāpēc man pa to ielu vajadzējis iet?! Būtu tad uzlikuši zīmi, ka nedrīkst! Melno neatrada, krimināllietu neierosināja. Policija bakstījās, bakstījās, bet lietas tā arī nebija. Neko nepaskaidroja, bet pavaicāja, vai viss ir okey, vai būšu mierā. Nu, štrunts!” tā Edžus un piebilda, ka viņam angļu skatu uz dzīvi bijis grūti saprast. Valdība katram brazīlietim, sudānietim, pakistānietim, iebraucot valstī, iedodot 12 tūkstošus mārciņu, lai visi iedzīvojas. Brīžiem viņam šķitis, ka Mančestras piepilsētās ir kāda kolonija. Vairāk melno nekā angļu. Tajā pat laikā paši angļi par pasaules valstīm un tautām, kas staigā viņiem gar deguna galu, nezina nenieka.

“Uztaisījušies par futbola faniem! Viņi visi bija par Mančestras United spēlētājiem. Vienreiz man tāds solīds anglis saka, ka viņējie spēlēšot pret manējiem! Mančestra spēlēšot ar Prāgas Spartu. Vai tad tā neesot Krievijas galvaspilsēta? Ja godīgi, tad apstulbu. Viņiem tiešām pasaule beidzas Anglijā. Atzīst, ka ir tāda Amerika un kaut kur lielais lācis,” nosmējās Edžus, kurš Anglijā strādājis kādā dārzeņu pārstrādes uzņēmumā, sācis kā strādnieks, beidzis vadības galā.

“Viss kopā bija sakrājies – ilgas pēc ģimenes, trauma, likās, ka naudu nopelnīšu arī Latvijā. Tad vēl nagi niezēja pēc muzicēšanas… Braucu mājās. Vai latvieši atgriezīsies? 100 procenti, ka atgriezīsies! Tur tā alga nav nekāda lielā. Lai neviens nestāsta, ka ārzemniekiem maksā vairāk par 5.35 stundā. Dzīvošana ir šausmīgi dārga. Par pliku, mazu istabiņu piepilsētā jāmaksā 50 lati nedēļā. Es naudu nopelnīju, sūtīju uz mājām. Bērni varēja apmeklēt skolas, nodarbības, kādas vēlas, un nebija jāknapinās. Bet citādi dzīvot un naudu pelnīt var tepat,” sacīja Edžus, kurš strādā kādā celtniecības firmā un priecājas, ka tagad laika pietiek ne tikai darbam, bet arī ģimenei un atpūtai.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Plaša teritorija jaudīgai uzņēmējdarbībai

00:00
24.11.2024
28

Valmieras pievārtē pagājušajā nedēļā atklāja Industriālā parka būvniecību nepilnu 60 hektāru plašā teritorijā. Darbus plānots pabeigt nākamā gada beigās. Apbūves teritorijā būs inženierkomunikāciju infrastruktūra, liels loģistikas centrs, industriāls elektroenerģijas pieslēgums, plašas stāvvietas, dzelzceļa pievads. Dzelzceļu varēs izmantot, lai nodrošinātu kravu pārvietošanu starp Valmieras dzelzceļa staciju un    Industriālo parku. Paredzēts izbūvēt platsliežu dzelzceļa privātās lietošanas […]

Sava laika personība. Arturs Dronis

00:00
23.11.2024
34

Vairākas paaudzes atceras Arturu Droni – cēsnieku, mākslinieku, skolotāju. Šis ir viņa 120.jubilejas gads. “Viņš bija gleznotāju gleznotājs, skolotāju skolotājs, iedvesmoja skolēnus, sabiedrību gan ar savām gleznām, gan personību. Skatot šodien viņa darbus, varam sajust mākslinieka vienkāršību, inteliģenci. A.Dronis teica, ka katru dienu jāuzglezno kāds portrets, ja nav modeļa, gleznoja pats sevi. Tāpēc starp viņa […]

Jaunieši pagatavo svētku maltīti senioriem

00:00
22.11.2024
50
1

124 seniori Cēsu novadā Lāčplēša dienā saņēma siltu svētku maltīti. Pusdienas Smiltenes tehnikuma jaunieši un “Latvijas Samariešu apvienības” aprūpētāji piegādāja visiem senioriem, kuri novadā saņem pakalpojumu “Aprūpe mājās”. “Senioru emocijas, prieku, laimi, sajūsmu un pateicību nav iespējams aprakstīt,” “Dru­vai” teic Dana Laicāne, vecākā aprūpētāja Cēsu un Valmieras novadā. “Lai gan bijām pieteikuši, ka viņi saņems […]

Automašīnu iegādē cilvēki kļūst arvien racionālāki

10:27
21.11.2024
48

Iegādājoties automašīnu, cilvēki kļūst arvien racionālāki, intervijā aģentūrai LETA norādīja lietoto auto tirgotāja “Longo Group” valdes priekšsēdētājs Edgars Cērps. Pieprasījums pēc vieglajām automašīnām cenu kategorijā zem 10 tūkstošiem eiro palielinājies, bet spēkratiem, kas dārgāki par 20 tūkstošiem eiro, sarucis. Ar Edgaru Cērpu sarunājas LETA žurnāliste Justīne Bere­zovska. “Druvas” lasītājiem piedāvājam saīsinātu interviju.  -Kā pašlaik varētu […]

Zaubē aptieka pārcēlusies uz gaišām un plašām telpām

00:00
21.11.2024
144
1

Zaubē ilgi gaidīts brīdis –vietējā aptieka iekārtojusies ērtākās un gaišākās telpās. Pagājušajā nedēļā uz jauno telpu atklāšanu pulcējās pagasta iedzīvotāji un cilvēki, kas gādāja, lai aptieka būtu mūsdienīga. Zaubes aptieka ir “Lat­vijas aptieka” filiāle, uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Alvis Ērglis telpu atklāšanā sacīja: “Šodien vairākkārtīgi izskanēja vārdi – tik saviļņojoši. Un patiesi ir prieks, ka laikā, […]

Sagatavo auto Ukrainai

00:00
20.11.2024
62

Patriotiskās noskaņās Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma (VTDT) audzēkņi fondam “Uzņēmēji mieram” nodeva salaboto automašīnu, kas tiks nogādāta Ukrainā. Tehnikums saņēma arī nākamo mašīnu, kuru saremontēs, lai sūtītu ukraiņiem uz fronti. VTDT ir pirmais tehnikums, kurš iesaistījies Ukrainai ziedoto automašīnu tehniskā sagatavošanā, tagad jau to dara septiņas mācību iestādes. “Valsts policijas ziedotais spēkrats, kuru mēs […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
49
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
18
16
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
33
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
66
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi