Aizvadītajā gadā daudz padarīts, sakārtojot sociālās un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiestādes rajonā, realizēti projekti, lai sekmētos veselības veicināšanas programmas jauniešu vidū. Daudz ieceru arī šim gadam. “Druva” uz sarunu aicināja rajona padomes priekšsēdētāju Andri Neimani, rajona padomes sociālo un veselības jautājumu daļas vadītāju Ģertrūdi Šulmeisteri un veselības aprūpes koordinatori Skaidrīti Astahovsku – Eglīti. Iestādes pārņemtas un reorganizētas
Vasarā no privātīpašnieka rajona padome iegādājās ēkas un zemi, kur darbojas sociālās aprūpes centrs “Nītaure”, rudenī bērnu nams – patversme “Gaujaslīči” tika pārveidots par sociālās aprūpes centru, kurā dzīvo ārpusģimeņu bērni, palīdzību var saņemt sievietes, kuras nonākušas krīzes situācijā, un darbojas maksas rotaļu grupa pirmsskolas vecuma bērniem. Pašlaik valdība lemj, vai rajona padomes pārziņā jau tuvākajā laikā nonāks Vidzemes novada rehabilitācijas centrs “Līgatne”.
– Kāpēc un kādā veidā rajona padome iesaistījās šajos procesos?
Andris Neimanis: – Par Nītaures pansionātu runājot, to varētu nākties likvidēt, jo Labklājības ministrija nevarēja līdzekļus ieguldīt privātīpašumā. Tagad joprojām iestāde pilda valsts pasūtījumu, plānots, ka pieaugs klientu skaits. Ja ir valsts pasūtījums, tad kļūstam par pakalpojuma sniedzējiem. Tur nedzīvo tikai mūsu rajona, bet iedzīvotāji no visas valsts. Ēkas ir nokalpojušas, jāceļ mūsdienīgas. Notiks plānošana, būvdarbi, Eiropas fondu līdzekļu piesaiste. Mēs negribētu uzbūvēt monstru, kas nes zaudējumus. Gribas saimnieciski pareizu vērtējumu. Domājam par to, vai vajadzīga, vai jāveido reģionāla aprūpes iestāde. Tad tai nepieciešami pavisam citi resursu apjomi.
– Bet pēc šāda tipa iestādēm taču ir pieprasījums.
– Nav skaidrs, vai šāda iestāde turpmāk darbosies 2. līmeņa pašvaldībā, kāds ir Cēsu rajons. Tā ir politika. Ļoti svarīgas ir reģionālās politikas tendences. Vai 2. līmeņa pašvaldības būs, nebūs? Cik vērienīgu būvniecību veikt, ir atkarīgs no valsts nostājas, izmaiņām reģionālajā politikā. Tieši tāpat ir ar bērnu namiem. Vai katrā rajonā nepieciešams bērnu nams? Kāds no tā ieguvums. Valsts politika taču ir tāda, ka bērniem jāaug ģimenē. Tas, manuprāt, ir ļoti pareizi. Daudzviet bērnu nami ir likvidēti, un arī “Gaujaslīčos” vairs nav mazo bērnu, tāpēc plānojām pārmaiņas.
– Kāpēc Cēsu rajonam vajag rūpes par Vidzemes rehabilitācijas centru “Līgatne”?
– Rajonam nav tik liela ieguvuma, cik iedzīvotājiem. Domājam stratēģiski. Pieprasījums pēc centra pakalpojumiem ir liels. Mērķis ir saglabāt pakalpojumu, sekmēt tā uzlabošanu, attīstīšanu, jo privatizācijas tīkotāji jau bija. Te atkal valsts nodrošina pasūtījumu, centrs sniedz maksas pakalpojumus. Kā rajona padome varam piedāvāt iespēju caur projektiem sekmēt līdzekļu piesaisti. Kopā ar centra vadību vērtēsim iestādes saimniecisko stāvokli, tad domāsim par iespējām atbalstīt. Finansiāli, ar speciālistu idejām. Alternatīvā aprūpe kļūst par prioritāti
– Lieli projekti ir laba lieta, bet rajonā ir pieci pansionāti. Kā darbs rit tajos?
Ģertrūde Šulmeistere: – Pērn un šajā gadā finansiāli pietiekami ieguldīts, lai šīs iestādes varētu darboties. Pansionātos arī vietas netrūkst. Lielas pārbūves vairs nesekos. Rekonstrukcija paredzēta vienīgi Gatartas pansionātā, kur renovēs 3. stāvu. Rajona padome palīdzēs ar līdzekļiem. Pārējās iestādes prasa sīku sakārtošanu, lai vēl vairāk uzlabotos pakalpojuma kvalitāte. Un jācenšas darīt tā, kā jau paveikts Skujenē, Straupē, kur izveidotas pansijas, iekārtoti dzīvokļi veciem cilvēkiem, kuri paši vēl spēj sevi aprūpēt. Nītaures centra paplašināšana arī ir alternatīvās aprūpes, rehabilitācijas piedāvājums. Vēl pašvaldībās vajadzētu domāt par dienas centriem, kurus var apmeklēt veci un jauni.
Skaidrīte Astahovska – Eglīte: – Valsts politika iet uz decentralizāciju. Pansionātiem jābūt nevis lieliem, bet maziem, mājīgiem, kuros varētu dzīvot daži pensionāri, būt uzklausīti un aprūpēti. Kāpēc vēl šāds modelis labs? Ja sociālo pakalpojumu sniedzējs, tāds centrs ir pagastā, tad veco cilvēku neizrauj no sadzīves, ierastās vides, turpat ir paziņas, draugi, iespējams, arī radinieki. Tas kārtojas tik gausi, jo pašvaldībās ir problēmas ar dzīvojamo fondu, problēmas ar finansēm. Viena lieta ir gribēt, cita varēt. Un arī šajā gadījumā svarīgi, cik pašvaldības un kā darbu turpinās pēc reģionālās reformas. Uz dažiem tūkstošiem iedzīvotāju vairāki sociālo pakalpojumi sniedzēji nebūs rentabli.
– Kā risināts tā saukto sociālo gultu jautājums?
A.Neimanis: – Vecpiebalgas bijušās slimnīcas telpās ir pansionāta tipa iestāde, tur piedāvā rehabilitācijas gultas, būtu cilvēki jāievieto uz trim mēnešiem. Pēc tam var domāt par izvietošanu pansionātā vai atgriešanos savā dzīvesvietā. Ko darīt ar iedzīvotājiem, kurus nav kur izvietot? Būtībā jau šo jautājumu risināšana ir katras pašvaldības rūpe, jāmeklē risinājumi. Bez tam rajona padome daļēji finansē arī pansionātā izmitināto izdevumus, tas nozīmē, ka katrā pašvaldībā jāplāno un jārēķina, kā rūpēties par saviem iedzīvotājiem. Pieminētā alternatīvā aprūpe, kad darbojas centri, strādā aprūpētāji, ir risinājums, un iedzīvotāji pakalpojumu saņem tuvāk dzīvesvietai. Jāpilnveido sociālais darbs
– Vai sociālie darbinieki un šī darba organizācija tiešām pelnījusi uzslavu?
Ģertrūde Šulmeistere: – Man tiešām liekas, ka mūsu rajonā sociālā un veselības aprūpe ir labā kvalitātē. Es sociālos darbiniekus aizstāvu, jo viņiem darba ir daudz, daudzi mācās. Cita lieta, ka speciālistus noteikti vajadzēs vairāk, jo jau pēc gada ar likumu būs noteikts, ka uz vienu tūkstoti iedzīvotāju ir nepieciešams viens sociālais darbinieks. Kur trīs tūkstoši un vairāk iedzīvotāju, ir jāveido sociālās palīdzības dienests. Viens sociālais darbinieks ar visu netiek galā. Jāstrādā arī ar ģimenēm un bērniem.
– Vai tiešām sakāt, ka nav kļūdu, nevajag uzlabot kvalitāti?
– Es tagad neminēšu konkrētas pašvaldības, kurās darbu varētu uzlabot, jo kopumā situācija ir laba. Ko neizdara? Visur nav padomāts par alternatīvo aprūpi, dienas centru izveidi cilvēkiem ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem, arī gados veciem cilvēkiem. Ja runājam par darbu ar problēmģimenēm, tad viens speciālists atkal neko nevar padarīt. Jābūt komandai – mediķim, policistam, sociālajam darbiniekam, bāriņtiesas speciālistam. Ne vienmēr un visur šāda komanda darbojas. Ne vienmēr lielākajos pagastos zina visu, kas notiek, kam nevajadzētu notikt. Jā, tajās pašās alkoholiķu ģimenēs. Taču tajā pat brīdī, kad uzzina, tad esmu pārliecināta, ka situāciju nelaiž garām, to pārbauda, risina. Valsts plānoja pašvaldībās daļēji finansēt speciālistu, kurš strādās tieši ar ģimenēm, pērn šī finansējuma nebija, nezinām, vai būs šajā gadā.
A.Neimanis: – Gribētos, lai sociālie darbinieki vairāk domā par priekšdienām. Lai skatās un vērtē, kā piesaistīt projektu, fondu līdzekļus jaunu sociālo, aprūpes centru izveidei. Svarīga ir līdzekļu piesaiste, jo pašvaldība ieceres atbalsta, nepieciešams, lai kāds uz to mērķi iet.
Parunāšana ar cilvēkiem ir laba, bet ir jāizveido struktūras, kur laukos var saņemt sociālo pakalpojumu. Idejām un iniciatīvai, profesionālai pamatotībai ir jābūt. Solis pretim māsu skolai
– Visu laiku runājām par sociālo aprūpi. Kādu uzmanību rajona padome velta veselības jomai?
S.Astahovska – Eglīte: – Daudz pērnajā gadā esam vērtējuši veselības veicināšanas iespējas. Mācību iestādēs notikuši izglītojoši pasākumi. Ir jau svarīgi ne tikai apelēt pie mediķu vai pakalpojumu sniedzēju darba kvalitātes, bet arī pakalpojuma izmantotājam ir jāzina iespējas, sava atbildība. Izveidojām sabiedrības veselības veicināšanas jautājumu komisiju, lai pašvaldību darbinieki ar ģimenes ārstiem, speciālistiem varētu diskutēt par būtiskiem vietējās sabiedrības jautājumiem, piemēram, jauniešu reproduktīvo veselību, arī darba spējīgo izbraukšanu no mūsu rajona uz ārvalstīm.
– Pērn jaunas tehnoloģijas iepirktas, telpas pārbūvētas rajona slimnīcā. Ko tālāk?
A.Neimanis: – Tiek vērtēts un plānots, kāda slimnīcas ēka varētu būt pēc apmēram pieciem gadiem. Ir skaidrs, ka tajā vieta jāatrod rajona poliklīnikai, lai veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji darbotos līdzās. Jābūt telpām izglītības projektiem.
– Vai taisnība, ka Cēsīs varētu atjaunot medicīnas māsu skolu?
S.Astahovska – Eglīte: – Par konkrētiem termiņiem nav runas. Rajona padome ir izveidojusi sadarbību ar Rīgas Stradiņa universitāti un 1. medicīnas koledžu. Runa varētu būt par koledžas filiāli Cēsīs, jo pašlaik jau mācās māsu palīgi. Perspektīvā tā varētu būt iespēja iegūt medicīnas māsas izglītību. Rīgas Stradiņa universitātes filiālē Cēsīs jau augstāko izglītību iegūst praktizējošas māsas.
Komentāri