Savas pastāvēšanas desmito gadadienu atzīmējis Cēsu šautriņu mešanas klubs. Ziemīgi vēsā janvāra vakarā kluba biedri, viesi un draugi pulcējās “Cīrulīšu” baseina ēkā, kas pēdējā laikā kļuvusi par kluba mājvietu. Katru piektdienu dartisti pulcējas, lai trenētos, satiktos, pārrunātu aktuālāko, bet katra mēneša pēdējā piektdienā, arī šodien, notiek rajona čempionāta kārta.
Atklājot pasākumu, kluba prezidents Druvis Cimže teica: “Kas gan svētkus taisīs, ja tos nesarīkosim paši sev.” Desmit gadi ir pietiekami nozīmīgs atskaites punkts, jo šajā laikā klubs vairākkārt mainījis atrašanās vietu, arī dalībnieki mainījušies, vien pamata kodols palicis nemainīgs.
D.Cimže atcerējās, kā pirmo reizi Cēsīs sastapies ar šautriņu mešanu: “Atceros, tās bija lauku sporta spēles, un stadiona bērzu audzītē pie kokiem viens jauns puisis – Gints Gailītis – bija pielicis mērķi un deva iespēju pamēģināt roku. Tas bija kaut kas neredzēts un interesants, tāpēc dalībnieku netrūka. Var teikt, ar šo brīdi šis sportiskais izklaides veids ienāca Cēsīs. Tolaik pats strādāju stadionā, sadabūju mērķi un kaut kādus epizodiskus mačus rīkoju dažādos sporta pasākumos.”
Galvenā aktīviste kluba izveidošanā bija Ināra Poča, kura pēc padoma brauca pie savas māsas Ligitas Vilks uz Rīgu. Ligita jau vairākus gadus bija darbojusies šautriņu mešanā, un kļuva par tādu kā kluba krustmāti. Pati Ināra gan jubilejas pasākumā nepiedalījās, jo jau vairākus gadus strādā Īrijā. Taču šo notikumu viņa nebija aizmirsusi, bija atsūtījusi apsveikuma vēstuli, ko nolasīja Ņina Butāne. Cita starpā tajā bija teikts: “Man ir nelieli plāni nākotnē, nodibināt arī Īrijā kaut ko līdzīgu. Kā izdosies, tas nākotnes ziņā, bet stāvēt uz vietas ir garlaicīgi. Ko var zināt, varbūt būs mači – Cēsis pret ķeltu zemes spēlētājiem. Un tomēr es skumstu pēc jums visiem.”
Pēc atklāšanas uzrunas sekoja neliels ieskats vēsturē, balstoties uz fotoliecībām, kam asprātīgus pierakstus bija sadomājusi Laura Āboltiņa. Tad tika sveikti uzticamākie kluba biedri, kuri darbojas no pirmajām dienām, kā arī to telpu īpašnieki, kur klubs savulaik darbojies – Māra Lagzdiņa, Aldis Brokāns, Irīna Haļina. Paldies tika teikts arī “Cīrulīšu” baseina pārstāvei.
Kā jau šautriņu klubā pieņemts, pēc svinīgās daļas sekoja sacensības. Sanākušajiem nācās rādīt savu roku veiklību dažādās šautriņu mešanas disciplīnā, bet dziedātprasmi – “Dziesmu duelī”. Varēja skatīties desmit gadus vecus videomateriālus, kas uzņemti pašā kluba darbības pirmsākumā.
D.Cimže “Druvai” atzina, ka šie desmit gadi bijuši interesanti un notikumiem bagāti: “Cilvēki jau dažkārt smīkņā, kas tas par sporta veidu, bet klubam bijuši labi panākumi. Laura Āboltiņa divreiz izcīnīja Baltijas čempiones titulu, divreiz piedalījās pasaules čempionātā. Ojārs Limbaks teicami startējis Latvijas un starptautiskā mērogā. Pēdējos gados varbūt ir tāds neliels pieklusums, bet Ojārs, Ilgvars Lācis, Andis Rozenbergs un Imants Nikolajevs brauc pa Latvijas mačiem, rādot itin labus rezultātus.”
Te gribētu piebilst, ka nesen kanālā “Eurosport” rādīja pasaules čempionātu šautriņu mešanā. Redzot, cik daudz skatītāju klātienē tas pulcē un kādas tur valda emocijas, nevar runāt, ka šī ir tikai tāda niekošanās.
No pirmajām dienām klubā darbojas Agris Ābeltiņš, kurš arī bija pirmais sponsors, jo uzdāvināja klubam divus pirmos mērķus. Atceroties kluba pirmsākumus, viņš atzina, ka tolaik nav domāts, ka tas izvērtīsies par tik nopietnu klubu, kur cilvēkiem sanākt un apliecināt sevi.
“Laiks pagājis ļoti ātri. Šis ir savdabīgs brīvā laika pavadīšanas veids. Te ir sportisks azarts, un spēle stiprina nervu sistēmu, jo jāprot saglabāt mieru izšķirošos brīžos. Darts nav fizisks sporta veids, tā ir prāta spēle ar atpūtas piedevu. Šobrīd mani vairāk vilina nevis azarts, bet kopā sanākšana, kad ar domubiedriem varam saturīgi pavadīt laiku,” saka A.Ābeltiņš.
Latvijā šautriņu mešana šajā desmitgadē piedzīvojusi lielu izaugsmi, lai gan līdz pasaules līmenim vēl tālu. Pasaulē dartklubi parasti piesaistīti pie izklaides klubiem, bāriem, kafejnīcām. Tur ir savas komandas, notiek dažāda līmeņa mači.
“Ja gribas startēt profesionālajā līmenī, pie mērķa jāstrādā katru dienu vairākas stundas. Savs laiks jāziedo tikai šim vienam, jo redzam, kāds līmenis ir pasaulē. Par mūsējiem varu teikt, ka Ojārs Limbaks ir profesionāls spēlētājs, kurš aktīvi turpina startēt dažādās sacensībās Latvijā un ārpus tās,” atzīst A.Ābeltiņš.
Cēsu kluba krustmāte Ligita Vilks simboliski dāvāja klubam glābšanas riņķi, apliecinot, ka jebkurā brīdī gatava palīdzēt. Viņa pastāstīja, ka ar šautriņu mešanu nodarbojas jau gandrīz 15 gadus: “Latvijā šautriņas ienāca astoņdesmito gadu beigās, es pieslēdzos deviņdesmito gadu sākumā. Tā līdz šim esmu kopā ar šautriņām, jo te ir daudz vilinoša. Nevienā sporta veidā neesmu sajutusi tādu sevis psiholoģisko analizēšanu, kā te. Sacensībās parādās tādas emocijas, kādu ikdienā nav, un tad saproti, ka ar tām jācīnās, ja gribas labākus rezultātus.”
Ligita Vilks ir 2006.gada Latvijas darts čempione, bet pati uzskata, ka lielākie panākumi gūti ārpus Latvijas. “Iekļūt Somijā labāko astotniekā ir vērtīgāk nekā Latvijā būt pirmajam,” piebilst dartiste.
Jautāta, kādām īpašībām jābūt labam šautriņu metējam, viņa saka, vispirms jābūt vēlmei to darīt. Jābūt prasmei atslēgties no visa ikdienišķā un koncentrēties tikai spēlei. Ja prātā būs darbs, mājas, ikdienas problēmas, neko nevar izdarīt. Nevar arī domāt, cik skaistu balvu sacensībās nopelnīšu. Jābūt iekšā konkrētajā mirklī un jācīnās. Ne tikai ar pretiniekiem, bet pirmkārt ar sevi. Darts ļauj teicami atslēgties no ikdienas problēmām, bet tas ir jāiemācās.
“Kad sākām darboties Latvijā, mūsu lozungs bija – katrā mājā šautriņas. Nezinu, vai tas piepildījies, bet, manuprāt, katrā otrajā mājā tās ir. Aktīvi spēlē aptuveni 200 cilvēku,” stāsta L.Vilks.
Jubileja aizvadīta, laika skaitīšana turpinās. Un katru piektdienu “Cīrulīšu” baseina ēkā pulcēsies šī sporta veida entuziasti, lai būtu kopā ar savējiem, lai uzlabotu sniegumu un sacensībās rādītu savu prasmi.
Komentāri