Kaivēnietis Ivans Kostaščuks stāstu par saviem “Lejas Raušiem”, kas atrodas tikai pāris kilometrus no Ogres pietekas, kas iezīmē Madonas un Cēsu rajona robežu, sāk ar atmiņām, kā ģimene tikusi pie sena, kādreiz kapteinim Kornetam piederoša nama, kas pēc viņa nāves nonācis pagasta, tad kolhoza īpašumā.
“Mums prieks, ka no tās mājas neatteicāmies, jo gribējām veco ēku iemainīt pret “Moskvič Kombi”. Astoņdesmito gadu beigās tas bija aktuāli – tikt pie labas mašīnas, bet, kas tagad būtu “Moskvič”? Bez tam šajās mājās bērnībā dzīvoja arī
mana sieva,” tā Ivans, kurš priecājas, ka pēc darba dienas Rīgā var atgriezties lauku pusē.
“Kad
kolēģi prasa, kur dzīvoju, tad parasti saku, ka Piebalgā, jo tādu Kaivi tiešām nezina. Piebalgu, ka tā ir Cēsu rajonā, visi atceras,” saka Ivans, kurš kopā ar kaimiņu Andri Galiņu sakopa mežu un sprieda, ka tas paliks nākamajām paaudzēm.
“Stādīsim priedes. Te ir smilšaina vieta un redzams, ka priedes labi aug. Ja jau veco nozāģējam, tad jāliek kaut kas atpakaļ. Tāpat aizmirstībā nedrīkst aizlaist,” sprieda Ivans ar Andri, bet vaicāti, vai Kaivē dzīve iet lejup vai augšup, tādu īstu atbildi nezināja, jo, viņuprāt, ir slikti, ka jaunie dodas no laukiem prom, bet no otras puses ir skaidrs, ka visiem šeit trūkst darba, nav tādu iespēju nopelnīt un arī piepildīt savus sapņus.
Komentāri