Straupes zemnieku saimniecībā „Rūķi” Vija un Ēriks Šulci audzē 21 vaislas cūku.
Saimnieki ir pensionāri. “Rūķi” nav liela saimniecība, tomēr te tiek audzēta 21 vaislas cūka. Ir divi kuiļi. Pašlaik aizgaldos rukšķ gandrīz 40 sivēni, bet šogad pārdoti jau 57.
Sivēnu tirdzniecība ir veiksmīga, pārdot izdodas visus. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka rajonā vairs saglabājušās tikai nedaudzas saimniecības, kuras nodarbojas ar cūkkopību un tur sivēnmātes. Tas kļuvis par dārgu un neizdevīgu biznesu. Saimnieki stāsta, ka interesentiem bieži vien nākoties gaidīt pat rindā, jo pircēji piesakās gan no vietējiem pagastiem, gan, piemēram, no citiem rajoniem – Valkas, Alūksnes un Madonas. Pircēji lielākoties ir individuālo saimniecību kopēji: „Daudz ir tādu, kuriem nav zemnieku saimniecību, bet kuri vēlas nobarot cūciņu, piemēram, Ziemassvētku galdam.”
V.Šulce piekrīt, ka arī viņu ģimenes nelielā saimniecība izjūt krīzi cūkkopības nozarē. Graudaugi kļuvuši dārgāki, audzēt cūkas gaļas tirdzniecībai nav izdevīgi, vismaz ne tika mazai saimniecībai kā šī: „Lai pārdotu gaļu, cūkas nespējam izaudzēt. Tad saimniecībai jābūt modernizētai, jābūt lielākiem apjomiem.”
„Rūķu” saimnieki atklāj, ka daudzkārt domāts par to, vai turpināt cūkkopību. Tagad zemnieki gaida, vai tiks realizēts zemkopības ministra Mārtiņa Rozes ierosinājums izsniegt vienreizēju pabalstu 120 latu apmērā par katru sivēnmāti, lai veicinātu cūkkopības nozari. V.Šulce piekrīt, ka šāds atbalsts būtu vērtīgs un dotu iespēju strādāt. Taču kopumā V.Šulce secina, ka „valdība par zemniekiem domā maz”.
Saimniece arī atzīst, ka krīzi nozarē visvairāk izjūt tie, kuriem līdzekļu maz. Ja finansiālās iespējas saimniecībai ir pietiekamas, tad iespējams iepirkt gan barību, gan nodrošināt attīstību.
Tomēr gan Vija, gan Ēriks Šulci ir optimistiski un par spīti problēmām atzīst: „Mums grūti nav. Ir tikai jāstrādā.” Ē. Šulcs pat spriež: “Domāju, ka vieglāk ir strādāt nekā dzīvot bezdarbībā. Man liekas, ka tas ir vēl grūtāk.”
Saimniecībā audzē arī kazas. Ganāmpulkā ir pieci pieauguši dzīvnieki, šopavasar jau atskrējuši pieci kazlēni. Dienā no kazas saimniece izslauc apmēram piecus litrus piena. Pagaidām slaukums tiek izlietots pašu vajadzībām. Tomēr iespējams, ka kazas pienu ar laiku varētu arī pārdot, jo apjomi to ļauj. Iespējas ir dažādas, piemēram, var arī siet kazas sieru. V.Šulce apņēmīgi saka: “Tas priekšdienām! Vispirms jāiemācas to darīt, un tad var domāt tālāk.”
Savulaik “Rūķos” audzēja paipalas. Bijis vairāk nekā tūkstoš putnu. Šajā sakarā saimniecības vārds bijis zināms daudzviet Latvijā. Taču šogad paipalu audzēšana pārtraukta, jo šī nodarbošanās kļuvusi neizdevīga: „Protams, audzēt paipalas ir vieglāk un to mēs labprāt atsāktu, bet cilvēkiem nav naudas, lai pirktu šīs olas. Tās ir dārgākas, taču arī vitamīnu un uzturvērtībā daudz labākas par vistu olām.” Pašreiz “Rūķos” palikušas vien dažas paipalas pašu vajadzībām.
Saimniecībā nodarbošanās maiņai tiek izmantoti Eiropas Savienības līdzekļi. Piemēram, ir saņemts atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai.
Patlaban “Rūķos” pošas pavasara darbiem: „Zeme uzarta, sēklas nopirktas – atliek vien strādāt!”
V.Šulce stāsta, ka brīvajos brīžos, kas gan ir maz, viņai esot kāds īpašs „netikums” – dzimtas koka veidošana. Pagaidām ģimenes locekļu senči apzināti līdz 1802. gadam, taču V.Šulce atzīst, ka tās vēl nav darba beigas: „Ļoti liels palīgs ir „Novadnieks”, Letonika, dažādas enciklopēdijas.”
Vēl viena aizraušanās ir grāmatu krāšana, kurās tiek stāstīts par rūķiem. Šāda interese saistīta ar māju nosaukumu „Rūķi”, kas savukārt izveidojies no māju pirmā saimnieka uzvārda. Saimniecībai ir pat zīmogs, uz kura atainoti rūķi.
Komentāri