Par savu ikdienu atbalstu saņēmušās ģimenes runā nelabprāt. Tas ir godīgi, jo mammas, kuras uzņēmušās gādāt par ģimeni, audzināt trīs un vairāk bērnus, sapratušas, ka viņu problēmas pārsvarā interesē tikai pašām un pāris cilvēkiem, kuri uzklausīs, un, ja spēs, tad palīdzēs. Ramonas Ķuzes-Gontaras ģimenē aug pieci mazuļi. Lielākajam puikam ir astoņi gadi, mazākajai meitiņai tikai pāris mēnešu.
“Dzīvojam tā normāli. Cīnāmies par dzīvi ar visiem parādiem, kredītiem. Es ilgi esmu bez darba, ar bērniem dzīvoju pa māju, vīrs strādā un nopelna,” stāstīja Ramona Ķuze-Gontara un neslēpa, ka priecājas par atbalstu, jo no Norvēģijas labdariem saņemtie 50 lati katru mēnesi lieti noder.
“Būtu labāk, ja naudu dotu uz rokas. Es visu lētāku nopirktu! Bet skolotāji jau atkal labāk zina, kas bērnam trūkst, kas no apaviem, kas apģērba,” katrā ziņā savādi izteicās Ramona, bet viņa ir vismaz apņēmības pilna, ka kopā ar vīru bērnus izskolos, jo pati sapratusi, ka labklājības veicināšanai arī zināšanu ļoti trūkst. Citādi ir Lailas Āboltiņas ģimenē, kur trīs bērnus sieviete audzina viena. Zinātāji stāsta, ka šajās mājās iztiek arī bez alkohola lietošanas, ka mamma daudz un smagi gaterī strādājusi, kamēr veselība to ļāvusi.
“Es nezinu, kas būtu, ja mums nebūtu šīs palīdzības. Ar paldies sacīšanu Emīlam ir par maz!” tā Laila Āboltiņa un neslēpa, ka veikalā pārtiku nākas ņemt uz parāda. Viņai izdevies Rīdzenē privatizēt dzīvokli, bet pat vienkāršam remontam nav līdzekļu. Trūkst naudiņas, lai pati ārstētos, zāles būtu nepieciešamas arī bērnu veselības stāvokļa uzlabošanai.
“Man jāpaļaujas tikai uz sevi! Alimentus es nevaru izcīnīt, jo bērnu tēvs bērnus neatzīst! Meklēšu citu darbu, jo gaterī vairs strādāt nevarēšu, mugura ir sabeigta. Dzīvosim, kā varēsim! Man jau nepatīk, ka visiem liekas, ka uz cita ādas dzīvoju. Nav jau tā, ka bērnus apdāvina, un esmu debesīs! Es neko nevienam neprasītu, ja varētu iztikt,” tā ģimenes ikdienu raksturoja Laila. Viņas bērni ir starp tiem laimīgajiem, kuri jau var rakstīt vēstules un sūtīt zīmējumus krustvecākiem Norvēģijā.
Sarunās saklausījām, ka norvēģi, sakot, ka nauda ir, lai citiem palīdzētu, atbalsta bērnus arī Albānijā un Azerbaidžānā. Acīmredzot arī Latvija joprojām ir tā pati vardīte, kas no dziļas bedres cenšas izkļūt, kuļot pienu krējumā.
