Tā diskutablā tauvas josla

Ik pa laikam redakcija saņem vēstules un tālruņa zvanus – ir neskaidrības par tauvas joslu gar ūdenstilpēm, kur saduras atpūtnieku un zemju īpašnieku intereses. Lai rastu skaidrību, “Druva” aicināja talkā Saeimas deputāti Ilmu Čepāni, kura ir zinoša vides tiesībās. Telefonakcijā lasītāji jautāja ne tikai par tauvas joslu, bet arī par politiskajām aktivitātēm.

Darbība tauvas joslā jāsaskaņo

I.Čepāne: – Tā nav, acīmredzot šie jautājumi pārāk maz skaidroti. Likumdošana nosaka, ka tauvas joslas bezmaksas lietošana bez iepriekšējas saskaņošanas ar zemes īpašnieku paredzēta kājāmgājējiem, zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai un izpētei, robežapsardzībai, vides aizsardzības, ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai. Savukārt pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku tauvas joslā atļauta laivu un kuģu piestāšana, to izkraušana un pagaidu uzglabāšana, laivu un kuģu pārziemošana, būve un remonts, zvejnieku apmetņu ierīkošana, atpūta, zvejas rīku žāvēšana un citas ar zveju saistītas darbības, ūdenstūristu apmetņu ierīkošana. Tātad arī vēlme atpūsties vai sauļoties jāsaskaņo ar īpašnieku, un nav teikts, ka viņš par to nevar prasīt maksu. Noteikts, ka bez saskaņošanas šī josla ir tikai kājāmgājējiem, nevis gulēšanai zālē. Protams, īpašnieks nedrīkst atklāti brukt virsū atpūtniekiem, jo gadījumi par zemes īpašnieku rīcību dzirdēti dažādi, tikušas pat sacirstas laivas. Te abām pusēm jābūt savstarpēji saprotošām.

– Bet ja ir vēlme tikai nopeldēties?

I.Čepāne: – Manuprāt, ja cilvēks vienkārši ieiet, nopeldas un dodas tālāk, nekas slikts nebūtu, jo peldēties publiskos ūdeņos nav aizliegts.

– Redakcija saņēma vēstuli, kurā cilvēki sūdzējās, ka radies konflikts ar teritorijas īpašnieku ezera krastā, kurš nav ļāvis spēlēt volejbolu, aizliedzis peldēties un palūdzis iet prom no viņu zemes.

I.Čepāne: – Peldēšanās nav aizliedzama, bet volejbola spēlēšana tauvas joslā bez saskaņošanas nav paredzēta. Bet, ja laukums atrodas uz īpašnieka zemes, tīri cilvēciski jāsaprot, ka jāprasa atļauja, jo vai kādam no šiem sūdzētājiem patiks, ja svešs ies viņa mājā vai dzīvoklī ar vēlmi kaut ko uzspēlēt.

– Vai privātās zemes īpašniekam jānodrošina pieeja pie ezera?

I.Čepāne: – Jā, izņemot gadījumus, ja privātie ūdeņi visā to platībā un krasta sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij. Tad nav jānosaka arī tauvas josla, arī svešiem pieeja tur liegta. Bet, piemēram, Ungura ezers šādā kategorijā neietilpst, tātad piekļuve jānodrošina. Nedrīkst norobežot teritoriju, cilvēkiem jābūt iespējai tikt pie ezera. Šī ir problēma, ar kuru nākas saskarties daudzviet. Visi dzirdējuši vai lasījuši par Lielupes krastu nožogošanu, kur viss bija aizbūvēts, upei nevarēja piekļūt ne cilvēki, ne glābšanas dienestu transports.

Bet uzreiz jāsaka, ka šai problēmai ir arī otra puse, jo atpūtnieki paši ir ļoti lieli grēcinieki. Viņi neprot atpūsties, viss tiek piegružots, piemētāts. Tāpēc cilvēciski var saprast zemju īpašniekus, kuriem tas viss pēc tam jāvāc. Taču likumdošana nosaka, ka viņi nedrīkst ierobežot piekļuvi publiskajiem ūdeņiem.

Bet cilvēki jau ir ļoti radoši. Kurzemes jūrmalā bija šāds gadījums: agrāk likumā bija teikts, ka nedrīkst aizliegt gājējiem pārvietoties gar jūras piekrasti, izņemot saimniecību pagalmus un sakņu dārzus. Kāda zemes īpašniece zemesgrāmatā pagalmu bija iereģistrējusi piecu hektāru platībā un šim “pagalmam” nelaida cauri cilvēkus. Ar to viņas “radošums” nebeidzās. Likumā bija rakstīts, ka nedrīkst būvēt mājas 300 metru piekrastes joslā, bet viņa uzbūvēja divstāvu māju uz sliedēm, kad ieradās atpūtnieki, māju piebrauca tuvāk jūrai, kad nebija – brauca atpakaļ. Viņa pamatoja, ka māja nav būvēta uz zemes, bet uz sliedēm, tāpēc likuma normas uz to neattiecas.

– Pie mums jau katrs cenšas likumu traktēt sev labvēlīgi

I.Čepāne: – Cilvēki paņem likuma vienu pantu, aizmirstot, ka jāskatās daudz plašāk. Juristi zina, ka ir sistēmiskā interpretācija, ka viss jāskatās kopumā. Gluži kā puzli liekot, jābūt visiem gabaliņiem kopā, lai veidotos pareizs attēls. Tie, kuri to nezina, izlasa vienu normu un pēc tās dzīvo, cenšoties arī citiem iestāstīt savu patiesību.

Piemēram, Aizsargjoslu likuma 37.pantā teikts, ka aizliegts celt ēkas un būves teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados, izņemot īslaicīgas lietošanas būves, mazēkas lauku apvidū un šim nolūkam īpaši paredzētās aizsargbūves vai teritorijas uzbēršanu.

Cilvēki šo normu tulkoja tā, ka atliek tikai uzbērt savu teritoriju un var būvēt. Tad nu daži biezie uzbēra teritorijas šajās applūstošajās zemēs, no kā cieta apkārtējo māju iedzīvotāji, kuriem pagrabos sāka plūst ūdens. Patiesībā likumā šī teritorijas uzbēršana domāta, lai nodrošinātos pret plūdiem.

– Runājot par šo likuma normu – vai tas nav cilvēka paša risks? Ja grib, lai būvē, viņam taču māja applūdīs.

I.Čepāne: – Nē, tas nav viņa risks. Cilvēki ir gudri, kad māju applūdinās, viņi ies pie valsts un prasīs kompensāciju. Tāpēc, jāņem vērā arī šī likuma 7.pants, kurā teikts, kāpēc aizsargjoslas noteiktas: „Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas nosaka ūdenstilpēm, ūdenstecēm un mākslīgiem ūdensobjektiem, lai samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērstu erozijas procesu attīstību, ierobežotu saimniecisko darbību applūdināmajās zonās, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo ainavu.” Kā redzam, nav tik vienkārši.

– Bet cilvēki apgalvo, ka savā īpašumā var darīt, ko grib.

I.Čepāne: – Te gribu atgādināt trīs lietas, ko juristos māca jau pirmajā kursā. Pirmkārt, īpašumtiesības nav absolūtas, un šī norma darbojas visā pasaulē. Mums pat Satversmē pateikts, ka īpašumtiesības var tikt ierobežotas.

Otrkārt, īpašumtiesības var ierobežot ar likumu, treškārt, lai varētu tās ierobežot, jābūt likumīgam mērķim. Svarīgi atcerēties, ka jābūt samērīgumam un līdzsvaram starp likuma ierobežojumu valsts interesēs un īpašumtiesībām. Ja valsts uzliek kādam īpašumam ķepu, pasakot, ka tur būs rezervāts, kurā neko nevarēs būvēt, valstij par to ir jāatlīdzina īpašniekam iespējamie zaudējumi. Bet arī īpašniekam jābūt saprotošam. Allaž atgādinu šādu salīdzinājumu: ja cilvēkam ir automašīna un autovadītāja tiesības, viņš nevar braukt, kur ienāk prātā. Ir ceļu satiksmes noteikumi, tātad īpašuma tiesības tiek ierobežotas. Īpašniekam mūsdienu sabiedrībā jāveic arī noteiktas sociālās funkcijas.

Bīstami precedenti

I.Čepāne: – Jā, cilvēki raksta vēstules, nāk uz pieņemšanu. Šis jautājums ir aktuāls, un tur ir daudz neskaidrību. Galvenie jautātāji ir teritoriju īpašnieki, kuri grib panākt savu zemju aizsardzību no nevaldāmajiem atpūtniekiem.

– Bet kā ar Kargina villas celtniecību Jūrmalā, kur tiek iežogots mežs un neviens neko nespēj mainīt?

I.Čepāne:: – Tā ir klaja nelikumība, un tā jau bija no paša sākuma. Pirms apmēram desmit gadiem SIA “Adlera”, kas oficiāli ir šī īpašuma apsaimniekotāja, pieprasīja, lai ļauj šajā vietā būvēt dārza mājiņu. Kā redzam, no mazas dārza mājiņas izauga vesela pils, tagad atļauts izstrādāt šai teritorijai detālplānojumu un to pat iežogot. Ar Satversmes tiesas spriedumu šis detālplānojums tika atcelts, tomēr tas, nedaudz mainīts, tika izdabūts cauri, un darbi turpinās.

– Vai šādi gadījumi nerada precedentu, jo citi teiks – ja jau viņi var, kāpēc es ne?

I.Čepāne: – Tieši tā. Arī Lielupes krastu iežogošanas problēma joprojām nav atrisināta. Par to parunā, parunā, bet nekas nemainās. Un teritoriju īpašnieki arī ir gudri, uzliktos sodus par tauvas joslas norobežošanu viņi pārsūdz, un viss velkas gadiem.

– Kas jādara, lai to sakārtotu? I.Čepāne: – Atbilde ir vienkārša – jābūt politiskai gribai.

– Kāda situācija šajā jomā ir Igaunijā un Lietuvā?

I.Čepāne: – Igaunijā varbūt ir lielāka kārtība, bet Lietuvā bija ļoti saspringta situācija. Piemēram, Nidā Kuršu kāpās jūras krastā uzbūvētas pamatīgas villas, un arī tur ar to nespēj cīnīties. Šī problēma ir visās postkomunistiskās valstīs. Būvētāji sevi cenšas attaisnot , teikdami, ka arī Rietumos viss ir aizbūvēts. Jā, bet, pirmkārt, tur ir cita ģeogrāfiskā struktūra, otrkārt, viņi tagad nožēlo, ka tā izdarījuši. Piedevām starptautiskās saistības mums liedz veikt būvniecību piekrastes zonā, ja tur ir vērtīgi biotopi. Ja mūs par to iesūdzēs Eiropas Kopienas tiesā, valsts dabūs maksāt soda naudu, ka to pieļāvusi.

– Bieži šī būvēšanās ūdenskrātuvju krastos tiek pamatota ar nepieciešamību attīstīt konkrēto teritoriju.

I.Čepāne: – Jāsaprot, ka attīstība ir kā četrstūris, kurā būvniecība ir tikai viens no stūriem. Nedrīkst aizmirst arī pārējos trīs – vides aizsardzību, kultūras pieminekļu aizsardzību un sabiedrības viedokli par attīstību. Smagākais, ka paši politiķi bieži nesaprot, kāpēc vajadzīgi šie dažādie aizliegumi.

Tauta grib vēlēt prezidentu

I.Čepāne: – Prezidents ir Saeimas ievēlēts. Varam diskutēt, vai viņam nebūs problēmas ar zvēresta nodošanu, jo, kā zināms, savā deklarācijā viņš nav norādījis visus ienākumus, kā tas pienāktos amatpersonai. Manuprāt, tas varētu radīt neērtu situāciju. Runājot par politisko situāciju, manuprāt, sabiedrībai būtu aktīvāk jādiskutē. Tagad sabiedrība par politisko situāciju var izteikties 7.jūlija referendumā.

– Vai jūs atbalstāt tautas vēlētu prezidentu?

I.Čepāne: – Saskaroties ar reālo politiku, kā tika ievēlēts tagadējais prezidents, piekrītu idejai par tautas vēlētu prezidentu. Taču nevar vienkārši pāriet no Saeimas vēlēta prezidenta uz tautas vēlētu, nepieciešami atbilstoši grozījumi Satversmē. Jābūt arī stingriem tēriņu ierobežojumiem un kontrolei. Varbūt pat prezidenta vēlēšanu kampaņu vajadzētu rīkot par valsts naudu. Vairākkārt esmu teikusi, ka ar lielu naudu un labu reklāmas speciālistu jebkuru ākstu vai klaunu var pataisīt par prezidenta cienīgu kandidātu.

Kā ir tagad? KNAB un vēl citi skaita, rēķina un pasaka, ka kādai partijai tēriņu griesti pārsniegti par miljonu. Partija saka – mūsu deputāts taču ievēlēts. Būtu jābūt tā: ja reiz tēriņš pārsniegts, vienu, divus vai trīs deputātus tā partija zaudē. To var noregulēt, un citās valstīs šī norma darbojoties.

Bet, ja 80 procenti tautas grib vēlēt prezidentu, ir jāļauj to darīt, manuprāt, tauta nebūt neizdarīs sliktāku izvēli kā Saeima.