Firmas “LIEPA AR” īpašnieki Irina un Aivars Romuši uzņēmumu uzskata par savām mājām, jo tajā paejot darba dienas un nedēļu nogales, tāpēc darbīgie cilvēki piekrīt, ka viņu sakoptā sēta ir uzņēmuma teritorija.
“Dzīvoklis mums ir lielajās mājās, tepat Liepā, bet tur vieta tikai puķēm vāzēs,” nosaka Irina Romuša un priecājas, kā saziedējušas pujenes un rozes. Jāsaka, ka man līdz šim nebija nācies redzēt otru tādu darba vietu, kur telpās un pagalmā var atrast tik daudz personiska, uzņēmēju mīļās lietas.
“Gribas jau arī atslodzi. Mūsu vide tiešām noņem stresu,” sacīja Aivars Romušs, kurš nesen bija atgriezies no Latgales puses, kur aizvesta konservētā zivju produkcija. “Šoreiz nekā laba pa ceļam veikalos neredzēju, to lietu jau es arī pieskatu,” piebilda Aivars. Izrādās, ne tikai Irinai ir mūžīgā vēlme tikt pie jauniem dārza interjera priekšmetiem, bet visā viņu atbalsta arī vīrs, kurš mājās nesis melnas panteras un košus rūķus, lai abi varētu priecāties, ka uzņēmumā nav rūpnieciskas gaisotnes.
“Sākumā tā siena bija no ķieģeļiem, tad tāda balta. Es negribēju, ka ir tāds tukšums! Liku, lai sazīmē zivis. Ja zivis, tad vajag arī kaķi. Vot, kaķi man ļoti patīk. Baroju gan savus, gan pienācējus,” sacīja Irina. Viņa ir krievu tautības, runā ļoti sulīgi, lietojot tādus salīdzinājumus, ka tulkoti tie zaudē savu spozmi.
“Vot, ko gribu, tad ļisičku gribu! Tādu smuku, oranžu! Un, skaties, lāča arī mums vēl nav! Citi, kas mūsu uzņēmumu nezina, te iebrauc un domā, ka bērnudārzs. Bet es tos zvērus mīlu! Salieku zālienā, puķu dobēs. Vot, kā mīlu! Ziniet, man dar božij,” aizgūtnēm runāja Irina, kura nesen zem egles atradusi vietu zvēru karalim lauvam, kurš tagad uzmana teritoriju, bet to izgaismo rūķis ar vējlukturi.
“Nav jau tā, ka visu paši nopērkam. Ir cilvēki, kas zina, kāds mūsu pagalms, un šo to uzdāvina,” saka Aivars, kurš tomēr gatavs atkal Irinu vest izbraukumā uz Rīgu. Arī braucot pa Daugavpils šoseju esot kāda vieta, kur līdzīgas figūras nopērkamas.
“Brauksim gan! Man tur visu to skaistumu gribēsies. Mazliet jau mani atturēs, lai gan arī Aivars krāsainību mīl. Te jau vēl nevar zināt, kurš no mums uz pirkšanu slimāks,” nospriež Irina un saka, lai nākamgad atkal atbraucam paciemoties, tad uzņēmēji centīšoties izgaismot iebraucamo ceļu un izveidot vēl plašāku zālienu, lai tur varētu salikt stirnēnus, vilcēnus, lācēnus.
“Ar mīkstajām rotaļlietām man dzīvoklī pilns dīvāns un klubkrēsli. Šeit figūru jau vēl nav tik daudz! Bet tieši te pavadu visvairāk laika, dažkārt pat nakšņoju, tāpēc šai sētai ir jābūt vēl košākai,” tā Irina, atceroties, ka pirms desmit gadiem vietā, kur tagad darbojas uzņēmums un aizrit viņu dienas, bija tukšums un gruvešu kaudzes. Viņi atzīst, ka, ja darbā aizrit visa dzīve, tad darba vietai jābūt tādai, par kuru citi brīnās un priecājas.
Komentāri