Sarīko aptauju
Katastrofāli pieaugot primāriem tēriņiem par pārtiku un mājokli, strauji samazinās summa, ko iedzīvotāji gatavi atvēlēt kultūras baudīšanai un atpūtai. Arī kultūras pasākumu cenas pēdējā gadā palielinājušās par apmēram desmit procentiem. Tas ir iespaidīgs kāpums, bet apturēt inflāciju valstī kultūras darbiniekiem nav pa spēkam. Cenu palielināšanās ir tikai viens no faktoriem, kas būtiski traucē kultūras pieejamību sociālās atstumtības grupām.
Vidzemes vēstures un tūrisma centrs sadarbībā ar izpētes un konsultāciju centru SIA Aksedo veicis pētījumu „Kultūras pieejamība sociālai diskriminācijai un neiecietībai pakļauto grupu vidū Cēsu rajonā”, lai noskaidrotu esošos un iespējamos faktorus, kas rada sociālo diskrimināciju un neiecietību. Pētījums veikts arī, lai palielinātu kultūras darbinieku izpratni par kultūras ietekmi uz dažādu sabiedrības grupu dzīves kvalitāti, bet sadarbības ieteikumus iekļautu Cēsu kultūras stratēģijā un izmantotu, plānojot kultūras pasākumus, veidojot kultūras piedāvājumu muzejos, bibliotēkās un kultūras namos.
Pētījuma pamatu veido aptauja. Tajā piedalījās 477 respondenti, no kuriem 72 bija kultūras darbinieki un 405 sociālo grupu pārstāvji. Anketas aizpildīja bezdarbnieki, māmiņas ar maziem bērniem, daudzbērnu ģimenes, etnisko minoritāšu pārstāvji, cilvēki ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem, kā arī maznodrošinātie un pensionāri. Anketas bija veidotas tā, lai jautājumi būtu saistīti un varētu salīdzināt kultūras darbinieku un sociālo grupu pārstāvju viedokļus, kultūras dzīves organizētāji noskaidrotu vajadzības un problēmas.
Pretmets – pilsēta un lauki
Respondenti kultūras piedāvājumu un pieejamību Cēsu rajonā kopumā novērtējuši apmierinoši. Vairāk negatīvu atsauksmju ir par nepietiekamu teātru izrāžu piedāvājumu un nevalstisko organizāciju pasivitāti kultūras pasākumu inspirēšanā. Bibliotēkas, kultūras un tautas nami, kultūras tūrisma objekti, amatierpulciņi, brīvdabas pasākumi vairāk vērtēti kā optimāls daudzums un ar labu līmeni. Reti kurš vispār bija neapmierināts ar piedāvājumu.
Tiesa, aptauja spilgti apliecināja, ka piedāvājums laukos vairākās jomās atpaliek no pieejamā pilsētā. Lauciniekiem daudz mazāk pieejama kultūras izglītība, muzeji un nevalstisko organizāciju aktivitātes, bet pašdarbība un izklaides pasākumi, nemaz nerunājot par bibliotēkām, ir gandrīz vienlīdz labi pieejamas kā pilsētniekiem, tā lauciniekiem. Protams, katrā pagastā nevar būt sava mūzikas, mākslas skola vai muzejs, bet rezultāti liecina, ka pilsētniekiem tomēr ir izteiktākas priekšrocības. Lauciniekiem, lai vairāk baudītu kultūru, ir jādodas uz Cēsīm vai citām apdzīvotām vietām.
Tomēr aptauja apliecināja vēl ko – aktīvāk uz citām teritorijām kultūras pasākumu baudīšanai dodas tieši Cēsu iedzīvotāji. Laucinieki ir pasīvāki un apmierinās ar pagastā pieejamo piedāvājumu. Iemesls – mobilitāte, jo pastāv problēmas ar sabiedriskā vai personiskā transporta pieejamību. Ja nav iespējas aizbraukt, nākas palikt mājās. Otra problēma – ienākumu līmeņa atšķirības. Laukos tas ir zemāks, un dažus pasākumus nevar apmeklēt, lai kā arī gribētos, jo nepietiek naudas. Ir vēl kāds aspekts. Daļai iedzīvotāju interese par kultūras pasākumiem ir ļoti zema, un viņiem vispār nešķiet saistoši tos apmeklēt. Cēloņi acīmredzot meklējami kādā neiegūtas izglītības posmā.
Ko ieinteresētie vēlas apmeklēt? Vislielākā interese ir par profesionālo mākslu, kultūras tūrisma objektiem un maršrutiem, kā arī lielāka mēroga izklaides pasākumiem.
Kas liek palikt mājās?
Pētījumā noskaidroti galvenie šķēršļi, kas dažādu sociālo grupu pārstāvjiem liedz apmeklēt kultūras pasākumus. Visvairāk (33,8 procenti no aptaujātajiem) nosaukuši kultūras pasākumu dārdzību, salīdzinot ar ierobežotajām finansiālajām iespējām. Sīkāk analizējot Cēsu rajona apmeklētāju maksātspēju un finansiālos ieguldījumus kultūras pasākumu veidošanā, atklājies, ka viss ir samērīgs. Lielas problēmas rada apstākļi, kas apmeklētājiem liek rēķināties ar papildu izdevumiem nokļūšanai uz pasākumu, maltītes ieturēšanai ārpus mājas, kas reizumis apmeklējumam paredzēto summu palielina pat vairākkārt, radot šķēršļus, piemēram, ģimenei vispār kaut kur doties (24,5 % aptaujāto). Taču tie, kas ir mobili, labāk izvēlas doties uz kultūras pasākumiem ārpus rajona (23,5 %). Viņi uzskata, ka pasākumu saturs pašu apdzīvotajā vietā ir vājš un zūd interese tos apmeklēt. Taču ceturtais visbiežāk atzītais iemesls, kāpēc netiek apmeklēti kultūras pasākumi, ir tas, ka vispār nav intereses to darīt (23, 1 %). Ja aptaujāto kultūras darbinieku vairākumam šie šķēršļi ir labi zināmi, tad aptauja atklāja arī kādu pārsteidzošu faktu – aptaujas datu apkopošanas piektajā vietā ir respondentu nosauktā problēma – izjustā diskriminācija pasākumu laikā (23 %).
„Kad sastādījām anketu, mums bija sajūta, ka šī problēma nebūs aktuāla, bet atklājās, ka cilvēki izjūt diskriminācijas izpausmes. Tas ir nopietni. Tā kā kultūras darbinieku un sociālo grupu viedoklis šajā jautājumā ir kardināli atšķirīgs, proti, diskriminācijas izpausmes kultūras darbinieki kā šķērsli pamanījuši vismazāk, tad šķiet, ka problēma ir daudz aktuālāka, nekā pasākumu rīkotāji to uzskata, ” secināja pētījumu firmas Aksedo pārstāvis Gatis Bankovičs. Diemžēl šajā pētījumā nav noskaidrots, kādā tieši veidā diskriminācija izjūtama.
Kultūras darbinieku aptauja apliecināja, ka, viņuprāt, galvenais šķērslis sociāli ierobežotu cilvēku atsaucībai un ieinteresētībai par kultūras dzīvi ir pasākumu norises vietas pieejamībai (40,6 %). Vēl organizatori (32,3 %) novērojuši daļas sabiedrības visai izteikto neieinteresētību par kultūras pasākumiem Citu problēmu vidū kultūras darbinieki minējuši arī pašvaldības finansējuma nepietiekamību un infrastruktūras nesakārtotību.
Aptaujāto viedokļi atšķiras
Kas iedzīvotājiem nepieciešams, lai viņi biežāk varētu baudīt kultūras iespējas? Sociālās atstumtības grupu pārstāvji (68 %) nosaukuši cenas ar vēlmi, lai tās būtu zemākas. Nākamajā vietā ir vēlme piedzīvot interesantākus un vērtīgākus kultūras pasākumus (47 %) un plašāk pieejamu iepriekšēju informāciju (33,6 %). Katrā sociālajā grupā viedokļi gan nedaudz atšķiras. Māmiņas ar maziem bērniem par galveno uzskata interesantāku saturu, sakoptu un maziem bērniem piemērotu vidi norises vietās. Invalīdi par galveno uzskata pielāgotu vidi. Maznodrošinātie iedzīvotāji – ērtāku sabiedrisko satiksmi, proti, izdevīgākus maršrutus un kursēšanas laikus. Bezdarbnieki visbiežāk nosaukuši, ka viņiem nepieciešamas zemākas biļešu cenas. Etniskās minoritātes par lielu šķērsli uzskata to, ka viņus nesasniedz informācija par notikumiem. Daudzbērnu ģimenes uzsver, ka viņām, lai iesaistītos kultūras pasākumos, būtu nepieciešamas atbalsta akcijas.
Ielūkojoties maksātspējā un cenu jutīgumā, redzams, ka sociālās atstumtības grupu pārstāvji par kultūras pasākumiem gatavi maksāt ne vairāk kā divarpus latus, bet piektā daļa no aptaujātajiem ir gatava apmeklēt tikai bezmaksas pasākumus. Pat tad, ja cena būtu neliela – līdz 50 santīmiem, viņi neietu.
Aptauja liecina, ka cilvēku informētība par Cēsu rajona kultūras pasākumiem ir apmierinoša. Pētījums apliecina, ka to varētu vērtēt arī kā augstu, kas liek secināt, ka informācijas nodošanas kanāli ir adekvāti – publikācijas, reklāmas un afišas. Vienīgi daļa invalīdu krasi izjūt informētības trūkumu.
Ko izgaismojis pētījums
Ar kādām iecerēm varētu uzlabot situāciju? Cilvēku vajadzības ļoti atšķiras. Vienai ļaužu grupai svarīgas ir zemākas cenas, citai labāki transporta pakalpojumi, vēl citai – vides piemērotība. „Izstrādājot stratēģisko plānu, kas veicinātu kultūras pieejamību, nepieciešama diferencēta, visaptveroša pieeja,” rezumē G.Bankovičs. „Jāsāk ar vietu, iestāžu pielāgošanu, to gaida 90 procenti invalīdu, arī māmiņas ar maziem bērniem. Iedzīvotāji ļoti negatīvi vērtē rajona nevalstisko organizāciju spēju uzņemties iniciatīvu par kultūras aktivitātēm. Tāpēc nepieciešama iedzīvotāju informēšana par jau esošajiem pasākumiem. Iespējams, ka cilvēki ir vienkārši nezinoši. Nevalstiskajām organizācijām nepieciešams atbalsts, un viena no iespējām ir kultūras projektu konkursu rīkošana.”
Pētījums liek secināt, ka rajonā nepieciešams uzlabot sadarbību starp kultūras un sociālajām organizācijām, lai veiksmīgāk informētu iedzīvotājus, censtos viņus piesaistīt, mudināt kaut vai aktīvāk izmantot bezmaksas vai atlaižu iespējas.
Rodas jautājums – kur lai kultūras iestādes rod finansējumu praktiskiem ieguldījumiem. Lai sagatavotu kultūras norises vietas cilvēkiem ar fiziskiem ierobežojumiem, redzes un dzirdes traucējumiem, ir iespējams līdzekļus piesaistīt no Eiropas Savienības struktūrfondiem. Lai varētu kandidēt uz Eiropas naudu, pirmām kārtām kultūras darbiniekiem par to jāinformē rajona pašvaldības, sabiedriskās organizācijas, jānoskaidro, kā un kur var pieteikties. Tādiem nolūkiem noderētu arī īpašs seminārs vai informācijas paketes sagatavošana organizācijām, kuras tur rūpi par atšķirīgām sociālajām grupām.
Arvien attīstoties modernajām tehnoloģijām, par vienu no galvenajiem kultūras nesējiem sabiedrībā kļūst internets, bet tā izmantošanu sociālās atstumtības un riska grupās pētījums parādīja pārsteidzoši zemu. Nepieciešams vairāk interneta publiskās pieejas vietu, iedzīvotāji jāinformē, kur ir šīs iespējas tikt pie bezmaksas interneta – bibliotēkās vai pašvaldībā.
Lieliski būtu, ja nākotnē varētu saskaņot sabiedriskā transporta kursēšanas laikus ar kultūras pasākumu sākumu un beigām. Lielākos pasākumos būtu vajadzīgi papildu reisi, lai lauku iedzīvotāji pēc sarīkojuma varētu nokļūt mājās.
Nav nekas jauns, ka kultūras pasākumu maksa jādiferencē. Atsevišķas iestādes Cēsīs jau to veic, bet jautājums, cik tas notiek sistemātiski, lai cilvēkos rastos pārliecība, ka iespējas varēs izmantot un tās domātas viņiem. Pagājušajā vasarā Cēsu Mākslas festivāla rīkotāji nolēma uz vienu no brīvdabas izrādēm piešķirt 200 ielūgumus, lūdzot tos izplatīt ar sociālo pakalpojumu un palīdzības aģentūras starpniecību. Ielūgumus izdalīja, bet tos neizmantoja pat simts cilvēki. Kādi šķēršļi viņus kavēja? Varbūt pārāk negaidīts piedāvājums, lai ielūgumu pieņemtu? Tas palicis nenoskaidrots.
Ilze Kalniņa, valsts kultūras inspektore:
“Par augsti kvalitatīvu mākslu laucinieki nav spējīgi samaksāt. Ieņēmumi par biļetēm nenosedz pasākuma izmaksas. Laukos kultūra lielā mērā pastāv caur darbošanos tautas mākslas kolektīvos. “
Ilona Asare, Cēsu kultūras centra direktores vietniece: ” Kultūras centrs arī līdz šim rīkojis labdarības pasākumus, izplatījis bezmaksas biļetes vai atsevišķām grupām devis biļetes ar 50 procentu atlaidi, bet tas acīmredzot jādara plānveidīgāk.” Iveta Sietiņsone, sociālo pakalpojumu un palīdzības aģentūras direktore: ” Sabiedrībā netrūkst ģimeņu, kurās jēdziens kultūra nesaistās ar mākslām, bet ar norisēm, kas pietrūkst viņu ikdienā – pirms došanās uz sarīkojumu bērnu nomazgāt un saģērbt tīrās drēbēs.”
Jolanta Sausiņa, Vidzemes vēstures un tūrisma centra direktore: “Iespējams, labu gribot un rīkojot atsevišķus labdarības pasākumus sociālās atstumtības grupām, kultūras darbinieki veicina viņos sociālās diskriminācijas sajūtu.”
Gunta Romanovska,Cēsu centrālās bibliotēkas direktores vietniece: “Bibliotēkas apmeklē gandrīz visu sociālo grupu pārstāvji, taču Cēsu rajonā tās nav pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem.”
Gints Šķenders, Cēsu domes priekšsēdētājs: “Veiktais pētījums dos labu teorētisko pamatojumu topošajai Cēsu kultūras stratēģijai un veidos bāzi izaugsmei šajā jomā, lai kultūras augļus varētu baudīt pēc iespējas vairāk cilvēku.”
Komentāri