Palīdzēt izprast un izdzīvot emocijas

Ivita Puķīte un Iveta Dzērve izveidojušas privātpraksi “Terapijas centrs Cēsis”. Tajā pieejama ģimenes sistēmiskā psihoterapija, pāru terapija, smilšu spēles terapija, supervīzija, plānota arī mākslas terapija. Speciālistes drīzumā piedāvās arī emocionāli fokusēto terapiju bērniem, kas ir jaunums Latvijā. Viņas to apguvušas Kipras universitātē.

Abas studē sistēmisko ģimenes psihoterapiju, iepazīstot arī jaunus kolēģus, tā radušās idejas, kas īstenotas kā privātprakses atvēršana. Ivita un Ivita uzskata, ka tas ir likumsakarīgs iznākums viņu pieredzei. I. Dzēr­­ve, vēl dzīvojot Rīgā, strādāja ieslodzījuma vietās un ar ielu bērniem; atnākot uz Cēsīm, turpināja darbu sociālajā dienestā, kur iepazinās ar Ivitu. Viņas strādāja ar jauniešiem – likumpārkāpējiem. Nozīmīgs posms Ivetas dzīvē bijusi Cēsu Jau­niešu mājas vadīšana. “Turpinot arvien un arvien mācīties, pienāk laiks, kad ir jāveido sava prakse.    Jāteic, būt pašam sava laika noteicējam ir brīnišķīgi,” atzīst I. Dzērve. Arī I. Puķītei ir vairāk nekā 20 gadu pieredze sociālajā jomā, strādājot gan paš­valdībā, gan nevalstiskajā organizācijā.    Desmit gadus vadīts Latvijas Bērnu SOS ciematu asociācijas “Rīga SOS ģimeņu atbalsta Centrs”. “Tomēr, kad pārraudzībā vairāk nekā 200 ģimeņu, vienā brīdī jāsaprot, ka emocionāli tas ilgstoši nav izturams, lai neizdegtu. Man ir arī pieredze sociālajā darbā ar ģimenēm. Bet darbs ar bērniem bija tas, ar ko sāku sociālo darbu Valmierā, krīzes centrā. Tas posms sniedzis visvairāk    gandarījuma, tāpēc saprotami, ka esmu atkal darbā ar bērniem,” pastāsta I. Puķīte.

Nedaudz vairāk ieskicējot, ko nozīmē emocionāli fokusētā terapija, speciālistes pastāsta, ka tā vērsta tieši uz emociju atpazīšanu un palikšanu fokusā ar emocijām, kuras ir piedzīvotas vai arvien cilvēks piedzīvo. “Bieži vien cilvēkam ir grūti saprast, apzināties un strādāt ar savām emocijām, bet šī metode palīdz to darīt un ar savu darbības principu un rezultātiem, ko tā nes, ir brīnišķīga,” skaidro I. Dzērve. “Tā tiešām ļauj piedzīvot pilnīgi citu dziļumu un transformāciju. Turklāt tas, ka šī terapija ir īstermiņa, ir labs variants tiem, kuri negrib ilgstošu terapiju,” papildina Ivita Puķīte.

Vaicātas, kādos gadījumos cilvēki visbiežāk meklē atbalstu, Ivita atzīst, ka visvairāk vecāki meklē palīdzību bērniem: “Es reizēm saku, ka bērni atved vecākus uz terapiju, jo bieži vien ir tā, ka terapija vairāk vajadzīga vecākiem, bet bērni ir tie, kuriem vecāki nežēlo līdzekļus. Kad vecāki palīdz sev, viņi spēj palīdzēt arī bērniem.” Vecāki vēršas pēc palīdzības arī gadījumos, ja saskaras ar bērnu agresiju, emociju kontroles trūkumu un kādu sociālo prasmju trūkumu. Iveta tam piekrīt un norāda, ka nereti iesaka arī citus speciālistus, jo ir situācijas, kad, piemēram, ir problēmas ar jaunieša uzvedību vidusskolā, bijusi medikamentu lietošana, paškaitējums, bet to izraisījusi ilgstoši nediagnosticēts UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms).    Speciāliste skaidro, ja UDHS ir diagnosticēts bērnam, tas, visticamāk, ir arī vienam no vecākiem. Un Ivita papildina: “Ja vecāks to neapzinās, viņš neapzinās, ka ir lietas, ko bērnam nevar iemācīt, jo pašam ir haotiska domāšana, grūtības noteikt robežas.” Ivita norāda uz pozitīvu tendenci, ka ir vecāki, kuri bērniem palīdzību meklē jau tad, kad problēma vēl nav tik ieilgusi un līdz ar to nav tik smaga.

Jautāta, vai pieaugušajiem pašiem ir drosme meklēt atbalstu, Iveta atzīst: “Jā, biežāk viņi savas grūtības spēj risināt bērnu dēļ, bet jāteic, ka psihoterapija kļūst arvien, ja tā var teikt, populārāka. Tomēr, kā teica viena pieredzējusi psihoterapeite, – jābūt pietiekami lielām ciešanām, lai cilvēks nonāktu psihoterapijā.”

Ilze Žilde, topošā sistēmiskās psihoterapijas speciāliste un kolēģe, kas piedalījās centra atvēršanā, ir gandarīta, ka labi speciālisti ir pieejami Cēsīs, ne tikai Rīgā. Uz Cēsīm brauc pacienti no apkārtnes un pat tālākām vietām. Iveta Dzērve atzīst, kaut privātpraksē piesaistīti papildu speciālisti, pieprasījums arvien ir lielāks par piedāvājumu.