Izstāžu zālē “Vecpilsēta” viesojas trīs kurzemnieki – liepājnieki Dzidra Ķempe un Imants Zālītis, saldeniece Lidija Klūga.
Darbi radīti ar prieku, ceram, ka arī cēsniekiem tie sagādās jaukus brīžus, saka meistari. Izstādē gan segas un izšuvumi, gan galdauti un smalkie darbi, gan mezglojumi un no koka izgriezti dekoratīvie šķīvji, vāzes, figūras, gan mezglojumi un dreļļi.
Lidijas Klūga darbu klāsts ir jo plašs – mezglojumi, austi galdauti, segas, smalkie darbi. Viņa ir tautas daiļamata meistare, Amatniecības kameras meistare. Kad 70.gadu sākumā modē bija mezglošana gluži kā tagad zīda apgleznošana, Lidija iemācījās un dara to arī tagad. “Esmu praktiķe. Mezgloju visu ko, ne tikai dvieļiem galus un galdautiem malas, kur katram meklēju ko pieskaņotu, bet arī somiņas, sedziņas, kakla rotas,” stāsta meistare un piebilst, ka pēdējos gados gan ar mezglošanu vairs nodarbojas retais. Lidijas audumos pelēkie toņi spēlējas ar dzidriem un rudenīgas miglas pielietiem. Segās uzdzirkstī kurzemnieciskais prieks. “Lai dabūtu īsto krāsu salikumu, kamolus izlieku saulē, tad var labi redzēt, kas kur der, “ atklāj Lidija Klūga. Daudzus darbus, kuri savulaik bijuši izstādēs, viņa nodevusi Saldus muzejam.
Imanta Zālīša dzīves ceļi izstaigājuši Vāciju, Ameriku, nu jau 12 gadus viņš atgriezies dzimtenē. “Vācijā nometnē redzēju, kā kāds vīrs sēdēja uz soliņa un no koka grieza figūriņu. Varbūt es arī tā varu? Sāku mēģināt,” stāsta Imants. Tā tapa pirmās figūras, vēlāk dekoratīvie šķīvji, sienas dekori, kuros attēlotas gan puķes, gan dažādas ainavas, arī vāzes. “Zīmēt nemāku. Skatījos no kartītēm, pamazām griezu. Tagad jau viegli, var kartīti palielināt un skatoties veidot kokā,” atzīst meistars un piebilst, ka ilgāk par pusstundu pie darba gan nosēdēt nevar, mugura slapja, jo jāstrādā ar kaltu. Šķīvjus dažādiem cēlkokiem, arī liepas un kļavas viņš virpo pats.
“Amerikā īpaši nevienam savus darbus nerādīju. Latviešu Dziesmu svētkos divreiz bija izstāde. Pēc tam avīzēs rakstīja, ka bijušas, neviens nevērtēja, labi vai slikti. Daru to, kas pašam patīk. Vēl lielāks prieks, ja vēl kādam iet pie sirds, “ saka Imants un atklāj, ka ne jau vienmēr viss izdodas tik gludi. Gadās arī kļūdas, kuras vai nu var labot, vai iesāktais jāmet prom.
Dzidra Ķempe ir taureniete, kuru dzīves ceļi aizveduši uz citu pusi. “Mana māte bija izcila rokdarbniece. Bērnībā man patika pētīt rokdarbus, kā var tik smalku un skaistu radīt,” stāsta Dzidra. Izstādē ieinteresē viņas izšūtās gleznas. Vienā redzamais īriss tapis četros mēnešos, greznajā ziedā rokdarbniece ielikusi 41 toni. Vārā magone kā tikko dārzā noplūkta, var vien mēģināt saskaitīt, cik tajā toņu. “Mani saista norises dabā, gadalaiki,” saka Dzidra. Tie atdzīvojas viņas izšuvumos, kur uzsmaida sniegpulkstenītes, šķelmīgi skatās Lieldienu zaķis, bet Ziemassvētku vecītis steidzas ar dāvanu maisiem. “Diemžēl Latvijā nevar nopirkt audumu izšuvumiem un gleznām. Tos man radiniece sūta no Vācijas,” domās dalās Dzidra un piebilst, ka sirdij vistuvākie ir baltie darbi, jo smalkāki, jo vairāk pie sirds. Rādot visdažādākās formas un lieluma sedziņas daudzveidīgiem rakstiem, Dzidra uzsver – jo mazāka rūtiņa, jo skaistāks izšuvums.
Šodien trīs kurzemnieku izstādes atklāšana. Tā būs skatāma mēnesi.
Komentāri