Divas dzejnieces- Anda un Elīna Līces, māte un meita, dzejoļus apkopojušas vienā grāmatā “Tik tuvu pie…”. Grāmata lasāma no abām pusēm – sākuma un beigām. Mākslinieks Rihards Delvers atkal “spēlējas” ar balto un melno krāsu, nedaudz arī sudraboto nav žēlojis.
A.Līce ļoti apmierināta ar mākslinieka veikumu, un grāmatas atvēršanas svētkos, kas notika 15. janvārī Rīgā, Okupācijas muzejā (dzejnieces bijušajā darba vietā), viņa atzinusi: “Grāmata ir mans dzīves tīrums, kur lielākā daļa ir uzartā, bet ir arī neuzartā daļa, savukārt Elīnas pusē ir otrādi – viņai ir ļoti daudz vēl neuzartās zemes.”
Jau novembrī A. Līce tikusies ar saviem lasītājiem Cesvaines bibliotēkā, bet 21. februārī viņa, arī Elīna, atkal viesojās Cesvainē (Anda ir Cesvaines vidusskolas 1961. gada absolvente), šoreiz Cesvaines pils vecā alus brūža mūra ēkā, kur māsas Ilva un Sanita Ozolas ar lielu uzņēmību un risku atvērušas mākslas salonu “Divi torņi”. Kad tur ienākusi dzejniece, viņa teikusi: “Te vēlos atvērt savu grāmatu. Vieta ievirza, noskaņo, uzskaņo, iesilda, sajūsmina, pieklusina…”
Te klātbūt bija iespēja arī raksta autorei, tāpēc varu teikt, ka tovakar ne vien skanēja dzeja, bet brīvā, neformālā gaisotnē raisījās interesantas sarunas. To virzītājas bija Cesvaines bibliotekāre Vēsma Nora, Madonas muzeja darbiniece Dace Zvirgzdiņa un bijusī skolotāja, “Cesvaines grāmatas” sastādītāja Ilga Holste.
Ne vien abām dzejniecēm, bet visiem apmeklētājiem pie tējas vai kafijas tases, nelielām uzkodām (Andas kaņepju maizītēm un pašas ceptās saldskābmaizes), baudot salona īpašnieču viesmīlību, vērojot neparasto senatnīgās telpas izskatu un iekārtojumu, tikšanās bija svētki. A. Līce vienā no dzejoļiem arī zīmīgi raksta: “Svētki ir viss, kas šajā brīdī notiek, Bet to tu saproti vēlāk.”
Anda runāja gan savus, gan arī Elīnas dzejoļus. Ja pirmajos bija jūtama dzīves pieredze, vispārinājums – “Laiks sudrabo mūs Un mūžībā ieslēdz Kā pērli gliemežvākā” -, tad meitas Elīnas darbos vairāk dzīvesprieka, jaunības, mīlestības jūsmas: “Es domāju, man pietiks Mīlestībai un āboliem laika”, “Pēkšņi nekā smaga nav, Kā gulbji ūdeņos iet baltas atmiņas.”
Uzzinājām, ka Elīna dzeju nopietni sākusi rakstīt 19 gados, bet Anda – tikai 26 gadu vecumā, vienmēr ilgojusies pēc mūzikas. Turpretim Elīnai mūzika ir pirmajā vietā, tas arī pamatdarbs. Bija jūtams neviltots mātes prieks un gandarījums par meitas rosību, sevis bagātināšanu. A. Līce rosināja ikvienu “kopt sevī gara spēku”.
Krājuma virsraksts ņemts no Andas dzejoļa. Daudzpunkte ļauj lasītāja domai brīvību – “Tik tuvu pie… Vien pastiep mazliet roku, Bet roka pievilgusi smeldzes. un tomēr tuvu pie…” Vērtīgākā atziņa, ko paņēmu no kopkrājuma, ir Andas Līces teiktais: “… līdz nepaņemt ne smilšu grauda, Vien tik, cik sējis dvēselē un garā.”
P. S. Anda Līce 2004. gada rudenī par redzējumiem “No sniega uz ziediem” saņēma E. Veidenbauma prēmiju, 2005. gada pavasarī saņēma dzejnieces Aspazijas literāro prēmiju par sievietes pasaules atspoguļojumu, 1996. gadā viesojusies Cēsu mūzikas vidusskolā un Cēsu sanatorijas internātskolā, kā arī tikusies ar grāmatu draugiem centrālajā bibliotēkā.
2006. gada 8. martā Anda Līce un dzejniece Mirdza Kerliņa (1966. g. CVĢ absolvente), par kuru viņa saka: “Mirdza, kura zina par mani ļoti daudz, ir man vairāk nekā māsa”, pabija Cēsu Valsts ģimnāzijā.
Dzejniece tagad dzīvo Madonas rajona Sarkaņu pagasta “Ceļdomās”.
Lielu popularitāti A. Līce ieguva ar piecu gadu (1995. – 2000.) dienasgrāmatu “Mūžīgie līdumnieki”.
Komentāri