Trūcīgo un maznodrošināto iedzīvotāju skaits šā gada pirmajos divos mēnešos ne tikai Zosēnos, arī citās pašvaldībās audzis neplānoti strauji. Pērn bija trīs trūcīgie, kuriem pašvaldībai jāizmaksā garantētais minimālais mēneša ienākums, tagad jau 18 zosēnieši dzīvo no rokas mutē. Un vēl sliktāk. Pagasta sociālā darbiniece Valda Pumpure neslēpj, ka daļa no GMI saņēmējiem ir arī draugos ar alkoholu, bet šis pabalsts piešķirts arī ģimenēm, kurās aug mazi bērni, to saņem arī pirmspensijas vecuma cilvēki, kuriem nav darba, kuri jau ilgstoši to nevar atrast.
Iespējams, vietējie par “Slieķos” dzīvojošo Mirdzu un Andri zina arī daudzus, dažādus un varbūt arī kādu sliktu stāstu, bet mēs Mirdzu satikām pie plīts, vārot kaut ko līdzīgu putraimu zupai, kur palielā katlā klāt tiek mestas cūku ādiņas, lai virai būtu nedaudz treknuma. Mirdzai ir 60 gadu, padomju laikā viņa bijusi lopkopēja, tagad jau ilgi iztikusi ar to, ko, vasarā mežā, ogas un sēnes lasot, var nopelnīt un šad tad lūgusi palīdzību pašvaldībai. Tagad
viņi saņem katrs 45 latus
mēnesī un priecājas, ja var nopirkt maizīti, medus burciņu un siļķi dūšas piesiešanai, kad garām lauku mājām patālu no Zosēnu centra brauc autoveikals.
“Ja es nebūtu tik taupīga, tad mēs vispār būtu purvā,” stāsta Mirdza Burjote, kura kopā ar draugu Andri dzīvo “Slieķos”, un mums kā atskaiti rāda burtnīcu, kurā pierakstījusi katru tēriņu. Vienreiz autoveikalā izdoti seši lati un pāris santīmu, citreiz astoņi ar pusi. Mājās lielākais rēķins, kas jāmaksā, par elektrību- daži lati mēnesī, jo viņiem nav televizora, nav ledusskapja, ir tikai elektroniskais pulkstenis kopā ar radio. Tur Mirdza un Andris uzzina, kas jauns notiek Latvijā un pasaulē. Andris Pelēcis, stāstot, ka nokļuvuši zem ļoti senu pagasta māju jumta, kas stāvējušas svelmē un salā jau kādreizējā Jaunpiebalgas pagastā, atzīstas, ka pašam drusku pietrūkst uzņēmības atrast darbu.
“Te jau blakus visi saimnieki bankrotējuši. Ja darbs būtu, tad desmit kilometri kājām jāiet. Tad labāk ēdu kartupeļus un piedzeru pienu,” tā uzzinām, ka “Slieķu” kūtiņā tomēr īd viena gotiņa un ar dažiem piena litriem iztiek Andris, Mirdza un viņas meitas ģimene, kas dzīvo kilometru tālāk.
Tajā pašā laikā cilvēki, kurus nevar saukt par sabiedrības padibenēm, atzīst, ka kaut kā ar dzīvi galā tiek un tiks. Andris piekrīt, ka pabalstu no pašvaldības var saņemt, ja kaut kas jāpadara tās labā, un viņš uzņēmies parūpēties par vientuļu, vecu vīru netālu no pašu mājām.
“Es saskaldu malku, ienesu pa klēpim, iekurinu plīti, krāsni. Atnesu no akas ūdeni un kopā priecājamies, ka vismaz tas neko nemaksā,” vienkāršā patiesībā dalījās Andris Pelēcis.
Pagasta sociālā darbiniece Valda Pumpure, kura reizē ir arī feldšere pagastā un zina notiekošo katrā vietējo ģimenē, atzīst, ka nejūt novada dzīves priekšrocības. Viņa nezina, vai pagastā vēl darbosies aptiekas punkts, kas apmaksās feldšerpunkta izdevumus, cik novads spēs atrast līdzekļu zosēniešu sociālajām vajadzībām, jo pagaidām Jaunpiebalga un Zosēni savu budžetu skatījuši atsevišķi, vien rakstījuši kopīgus pašvaldības saistošos noteikumus. Bet kā dzīve iegrozīsies pēc pašvaldību vēlēšanām?
“Man grūti teikt. Var jau būt, ka viss būs labi. Nemaz negribas cilvēkus satraukt, jo viņiem nav viegli. Iedzīvotāji slīgst arvien dziļāk. Man visvairāk žēl to, kuri paliek trūcīgāki par trūcīgajiem,” sacīja Valda Pumpure.
Komentāri