Jau vairākus gadus Jaunpiebalgas pagasta centru ziemā rotā vietējo jauniešu būvēts sniega tornis.
“Ņemam visu sniegu, kas ir te apkārt. Pērn vēl vedām ar tačkām, bet šogad jau ar mašīnas piekabi. Izlādējam un formējam, lai galu galā sanāktu tornis, kurš gadu no gada kļūst arvien augstāks,” sacīja Henrijs Eglītis, kurš ir tikai viens no desmit torņa cēlājiem, taču Henrijs ir tas puisis, kuram katru gadu, kad Jaunpiebalgā uzsnieg bieza sniega sega, ir ideja, kā tornim būtu jāizskatās. Tāpēc vienu gadu tornis sanāk zemāks un platāks, citu gadu augstāks. Šogad, ceļot torni pa stāviem, tas uzsliets astoņus ar pusi metrus augsts un resnumā padevies četrus metrus.
“Tas turas vēl ilgi pavasarī. Kad kārtīgi saule silda, tad palēnām kūst, līdz sabrūk. Šogad laikam tornis ir pats augstākais, jo mēs mērām pēc blakus esošās egles. Un vienmēr gribas to augumā pārspēt,” dalījās Henrijs.
Puiši, kuri vairākus vakarus pavadījuši, vedot sniega vezumus un lāpstojot, darāmo uzskata par vienu no ziemas priekiem, kad vietējais hokeja čempionāts jau pavadīts.
“Tā ir mūsu aizraušanās, un ir prieks, ja arī pārējiem patīk. Mums liekas, ka vietējiem patīk mūsu sniega torņi. Vien šogad
mums sacīja, lai augstāku neceļam, jo tur augstu jākāpj, lai virsotni uzliktu, tāpēc kļuva bailīgi,” sacīja vēl viens no torņa būvniekiem – Mārtiņš Smilgins.
Puišu vecāki atcerējās, ka jau agrā bērnībā draugi no Jaunpiebalgas līvānenēm nākuši kopā un būvējuši sniega tuneļus, tad pamazām turpinājuši ar augstākām konstrukcijām. Un vēl pieaugušie neslēpa – tur vajag pacietību un gribasspēku, jo dēli ar sniegu krāmējušies līdz pusnaktij un strādājuši slapjām mugurām. Puiši neslēpj, ka viņu mērķis ir kādreiz izveidot ledus skulptūru, jo ar lielu aizrautību skatījušies, kā top brīnumi no ledus Jelgavā.
Taču šajā stāstā ir arī kāda bēdīga vēsts, iespējams, šis ir pēdējais sniega tornis, kas nereti līdz Lieldienām rotā pagasta āres, jo būvnieki ir izauguši un jau nākamajā gadā plāno doties mācīties uz Rīgu.
“Droši vien vairs nekam tādam neatliks laika. Šitā darbojāmies, kamēr bijām bērni un bijām Jaunpiebalgā, “tā Henrijs un Mārtiņš.
Komentāri